“Māja pilna ar bildēm,” saka cēsnieks Valdis Nīmanis. Deviņdesmitgadnieks, ilggadējs korists, kurš atzīst, ka dziedātu vēl šodien, ja kultūras centrā skatuvei pakāpieni būtu zemāki. Sirmais vīrs piebilst, ka sapņos bieži vien ir kora mēģinājumos, kopā ar koristiem.
Dzīves brāzmainie viļņi viņam daudz ņēmuši un arī devuši. “No bērna kājas esmu dziedājis,” saka Valdis un ar lepnumu stāsta, ka tēvs dziedājis Priekuļu korī, un arī parāda senu fotogrāfiju ar koristiem. Viņš mācījies vijoles spēli pie Helmera Pavasara, domājis arī nākotni saistīt ar mūziku, bet korekcijas sapņos un dzīvē izdarīja 1941.gada 14.jūnijs. “Sibīrijā arī dabūju vijolīti paspēlēt. Pat Krasnojarskā ar komandanta atļauju piedalījos mūzikas festivālā. Spēlēju Šūmaņa “Sapņojumu”, žūrija pārmeta, kāpēc nespēlēju latviešu dziesmas, viņiem būtu interesantāk,” atmiņās kavējas Valdis Nīmanis un piebilst, ka festivāla diploms vēl saglabājies. Savulaik mācījies kopā ar Pēteri Grāveli, viņš kļuva pazīstams dziedātājs, kas zina, varbūt…
Pēc atgriešanās V. Nīmanis spēlējis Cēsu simfoniskajā orķestrī, dziedājis korī “Gauja”. “Daudz bija jāuzstājas, orķestrī strādājām nopietni, ” uzsver vijolnieks. Kad simfoniskais orķestris pārtrauca darbību, Valdis kļuva par “Vidzemes” dziedātāju.
“Oļģerts Cintiņš bija brīnišķīgs diriģents. Ar motociklu no Rīgas brauca uz mēģinājumiem. Ar viņu labi sapratāmies,” stāsta korists un atzīst, ka diriģents viņam īpaši palīdzējis balsi trenēt, dziedot E. Dārziņa dziesmas. Valdis arī uzstājies kopā ar operdziedātāju Annu Šņukuti. Bet, kā jau katram dziedātājam, arī pēc gadiem visspilgtākā atmiņā ir Dziesmu svētki. No 1970.gada gan “Vidzemes”, gan vēlāk “Wenden” rindās pabijis visos. Bet dziedātāja stāžā pēdējie bija Rīgas 800 gadei veltītie.
“Stāvēt uz estrādes, būt starp tūkstošiem, tas ir iespaids, ko neizstāstīt,” saka Valdis Nīmanis. Visdziļāk sirdī, kā Haralds Mednis diriģējis “Lauztās priedes”, kā pratis izvilināt un apturēt dziesmas skanējumu. Par Leonīdu Vīgneru korists saka, ka viņš bijis talantīgs un rupjš diriģents. Klausīt Leonīda Vīgnera rokai nācies, arī spēlējot orķestrī. Reiz saniknojies, viņš skarbi kādam mūziķim teicis: “Ko tu kā zilonis ar snuķi pa stīgām staigā”. Gido Kokara žesti cēsniekam nav patikuši, nepratis pēc tiem izdziedāt.
“Kad paklausos, kādas tagad dziesmas dzied, man tās neiet pie sirds. Dziesmu svētki ir tautas svētki, un nav pareizi, ka tajos dzied samocītas, grūtas dziesmas. Tā ir reize, kad jāskan tautasdziesmām. Lai gan pēdējos gados komponisti arī tās pārtaisa uz savu modi, saliek tādas apdares, ka dziesma vairs neskan,” domās dalās Valdis Nīmanis. Viņš arī pārliecināts, ka visi, kuri dzied korī, ir brīnišķīgi, laba rakstura cilvēki.
Nedēļa Rīgā visos svētkos bijusi grūta – garie mēģinājumi, neparedzamie laika apstākļi. “Neviens jau nečīkstēja, kas bija jādara, to darījām. Reiz gan diriģenti nokaitinājām. Lija, koncerts beidzās, Mežaparkā tumšs, aizgājām uz autobusu. Bijām slapji izlijuši. Diriģente, mūsuprāt, kavējās, un mēs braucām uz skolu. Kad viņa ieradās, tad gan paskandalēja, bet ātri vien piedeva,” atceras korists un vēl izstāsta, ka “Wenden” saimnieks Arkādijs Suškins, būdams kombināta direktors, korim uz Rīgu atvedis alus muciņu, ka ar vīriem kopā priecājies par kora piedalīšanos Dziesmu svētkos. Par Dziesmu svētkiem stāstot, viņam iemirdzas acis. No daudzām jo daudzām fotogrāfijām noraugās jauni, smaidīgi koristi. Starp viņiem arī Valdis. “Tas iespaids jau nepazūd. Nogurums gan, un tad vēl un vēl gribas pabūt Mežaparka estrādē,” atklāj Valdis. Dzīvesbiedre Valentīna, ar kuru kopā nodzīvoti 62 pavasari, vien piebilst: “Dziedāšana korī ir viņa dzīve.” Valentīna cītīgi bijusi katrā koncertā, kur Valdis dziedājis. Kas zina, varbūt viņa savā mūžā būtu nodejojusi daudzas lomas, ja dzīves vēji būtu iegriezuši citā virzienā. 1941. gads izmainīja arī ukrainietes Valentīnas dzīves ritumu.
Istabā pie sienas vienā lentē saspraustas visas Dziesmu svētku nozīmītes. Saglabātas visas programmas, grāmatas un izdevumi par Dziesmu svētkiem un koriem “Vidzeme” un “Wenden”. “Nav bijis laika bildes sakārtot. Daudzi albumi pilni,” stāsta Valdis Nīmanis un klusi piebilst, ka daudzi, ar kuriem kopā dziedāts, svētkos un koncertos būts, nu jau Dziesmu svētkus dzied daudz skanīgākos koros.
“Pērn 90 gadu jubilejā pēdējoreiz kopā ar “Wenden” dziedāju “Pūt, vējiņi!”. Koris sveica jubilejā. Tas bija tik sirsnīgi,” saka Valdis Nīmanis un atzīst, ka vēl aizvien mēģinājumu vakaros sirds kļūst nemierīga, atgādina. Valdis Nīmanis pauž pārliecību, ka svētku laikā malā atliks visus darbus un televīzijā skatīsies Dziesmu svētku koncertus. Tie uzjundīs atmiņas, mudinās atgriezties jaunības un brieduma gados tur – uz estrādes Mežaparkā. Starp tūkstošiem. Kopkorī.
Komentāri