Decembra sākumā apritēja 15 gadi, kopš uzņēmums, kas Cēsīs apsaimnieko ūdensvadus un kanalizācijas sistēmas, saucas “Vinda”. Visu šo laiku uzņēmuma direktors bijis Varis Ādamsons. Viņš bijis arī nosaukuma “Vinda” autors.
– 15 gadi uzņēmuma attīstībā ir daudz vai maz?
– Tas nav maz, bet taisnības labad jāsaka, ka ūdensapgāde Cēsīs pastāvējusi jau krietni pirms tam. Sāku uzņēmumā strādāt, kad tas vēl saucās Cēsu rajona ūdensvadu un kanalizācijas saimniecības pārvalde. Nosaukums „Vinda” tapa, lai vieglāk būtu atbildēt uz telefona zvaniem. Tā kā jāatbild ar pilnu nosaukumu, bija jāsaka: „Cēsu rajona ūdensvadu un kanalizācijas saimniecības pārvalde”, kas ir pārāk gari un sarežģīti. Cilvēkiem labāk patīk īsi un pazīstami nosaukumi. Manuprāt, „Vinda” jau kļuvusi par labu firmas zīmi. Esam pazīstami ne tikai Vidzemē, bet pat visā Latvijā. Kolēģi no citām pilsētām braukuši pie mums, jo bijām šīs jomas attīstības pionieri. No mūsu pieredzes daudzi mācījušies.
Šajos 15 gados notikusi strauja uzņēmuma attīstība, esam turējušies līdzi valsts attīstības līmenim.
– Visus šos gadus esi bijis tā direktors. Tātad uzņēmums tapis tā, kā esi to iedomājies?
– Gribu sākt ar salīdzinājumu – ja pilsētā iedzīvotāji pazīst ūdensvadu priekšnieku, tas nozīmē, ka šajā jomā kaut kas nav kārtībā. Dzirdēti apgalvojumi, ka nedrīkst personificēt uzņēmumu ar konkrētu cilvēku. Manuprāt, tas ir nepareizi, jo īpaši tādā nelielā pilsētā kā Cēsis. Mēs daudzus uzņēmumus personificējam ar cilvēkiem, kuri tur strādā.
Uzņēmuma izveidē ir ne tikai mans nopelns, tajā iemiesotas visa kolektīva idejas. “Vindu” cenšamies veidot „pēc sava ģīmja un līdzības”, tā, kā uztveram šo biznesa jomu. Ja mēs būtu šmuļi, staigātu noplukuši, droši vien arī visa iestāde būtu tāda.
Mēs bijām pionieri ne tikai ūdensapgādes attīstībā, bet arī daudzās celtniecības jomās. Manuprāt, mums pirmajiem Cēsīs bija ārzemju ražojuma traktors. Lai arī lietots, bet bija. Daudzās jomās bijām pirmie, bet tagad ir grūts posms, jo arī citi ir attīstījušies, nav viegli noturēties vadošajās pozīcijās. Tāpēc pārņēmām Jāņmuižas ūdens un kanalizācijas saimniecību, jo gribam labi strādāt un būt nedaudz priekšā pārējiem.
– Reiz teici, ka svarīgi nokomplektēt tādu komandu, lai direktoru uzņēmumā nemanītu. Ja viņa nedēļu vai divas nav, lai darbi neapstājas.
– Joprojām tā uzskatu. Man bieži jautā par ikdienas darbiem, avārijām, bet es pat nezinu, jo skaidrs, ka uzņēmumā ir darbinieki, kuri šīs jomas pilnībā pārzina. Viens piemērs. Kādā ziemas dienas rītā man zvanīja pašvaldības vadītājs un stāstīja, ka Palasta un Lenču ielas krustojumā plīsis ūdensvads, tūlīt ūdens piesals, radīsies bīstama situācija, mašīnas slīdēs, būs avārijas. Jautāja, ko zinu par šo gadījumu, bet man nācās teikt, ka vēl neko nezinu, bet noskaidrošu. Piezvanīju iecirkņa priekšniekam, viņš paskaidroja, ka avārijas dienestam paziņots, policija sarunāta, lai regulētu kustību, mašīnā tiek krautas smiltis, lai nokaisītu brauktuvi, ūdens padeve atslēgta, avārija tūlīt tiks novērsta. Lūk, tas ir vislabākais apliecinājums, ka darbinieki zina savus pienākumus, ko arī apzinīgi izdara. Katrs ir savā vietā, man nav viņi jāpārbauda.
– Viegli izveidot tādu komandu?
– Grūti. Pat ļoti grūti. Labi darbinieki jāpiemeklē, lai viņus atrastu, vajadzīga arī veiksme. Šajos gados nomainījušies daudzi, visbiežāk viņi nav sapratuši atbildību, kas uzticēta. Netrūkst arī tādu, kuri uzņēmumā strādā ilgāk par mani, viņi pielāgojušies mūsu darba stilam, un darbu vadītājam nav viņiem jāstāv klāt. Viņi zina savu darbu, apzinās, ka viņiem uzticas, tāpēc ir arī rezultāts.
Svarīgi piebilst, ka no mūsu uzņēmuma uz Īriju aizbraukusi tikai viena apkopēja, bet tas bija jau pirms pieciem, sešiem gadiem. Cilvēki grib strādāt šajā uzņēmumā, lai arī algu apjomā mēs nevaram konkurēt ar privāto sektoru. Tātad ir kaut kas cits, kas viņus te notur.
Atceros stāstu no uzņēmuma vadības teorijas. Kādam ražošanas uzņēmumam veicies arvien bēdīgāk, apjomi samazinājušies, viss gājis uz grunti. Tad par uzņēmuma direktoru iecelts futbola komandas treneris, kurš gājis pie katra strādājošā un teicis: „Es neko nesaprotu no tā, ko jūs darāt, bet zinu vienu – jūs esat paši labākie un vislabāk strādājat!” Ar šādu pozitīvu attieksmi pret strādājošajiem tika izveidots spēcīgs kolektīvs, un uzņēmums atdzima. Manuprāt, arī mums izdevies izveidot teicamu komandu.
– Cik svarīgs ir uzņēmuma tēls? Šķiet, „Vinda” pilsētā asociējas ar sakārtotu vidi, kvalitatīvu pakalpojumu…
– Mēs domājam pat par vismazāko sīkumu. Darbiniekiem ir viss nepieciešamais, sākot ar specapģērbu ziemai un vasarai, kvalitatīvi instrumenti, tādējādi viņi jūtas piederīgi uzņēmumam. Sakārtota vide ir svarīga, kā kādreiz teica kāds kolhoza priekšsēdētājs – netīrumi pie parketa nepielīp. Ja apkārt kārtība, nevienam necelsies roka to piegružot. Bet, ja kaut kur jau stāvēs izgāzti atkritumi, drīz arī citi šo kaudzi papildinās.
Uzņēmuma tēlu veido ne jau tehnika vai ēkas, bet darbinieki. Tieši viņi ir uzņēmuma seja. Tāpēc jārūpējas, lai viņi justos labi. Svarīgi saprast, ka, ieguldot latu tērpos, mēs gūstam daudz lielāku atdevi no darbinieka, proti, viņa lojalitāti pret uzņēmumu. No klientiem saņemam tikai pozitīvas atsauksmes. Teikšu, man kā direktoram tas ir patīkami. Protams, neviens nekad nebūs ideāls, bet gribu teikt, ka mūsu iestādē nav bijušas skaļas pārrunas ar klientiem, esam pratuši atrast kompromisu, un arī tas ir svarīgs rādītājs.
– Lai arī esi uzņēmuma direktors, arī tev ir priekšnieki, jo šis ir pašvaldības uzņēmums. Vai jūtama politiskā ietekme?
– Redzam, kādas kolīzijas ir galvaspilsētā, kur, manuprāt, tīri politiski izrēķinājās ar „Rīgas Ūdens” vadību. Es neteiktu, ka man nāktos daudz lavierēt. Ja māku argumentēt, kāpēc kāds projekts vai iecere tiek īstenota, to apgāzt var tikai spēcīgāki argumenti. Apgalvojumi – man tas patīk vai man tas nepatīk – netiek ņemti vērā.
Uzskatu, ka uzņēmuma attīstībā neesam pieļāvuši daudz kļūdu. Tiesa, tagad priekšā grūts posms, pilsētas ūdensapgādes otrās un trešās kārtas realizācija, bet, cerams, ka viss būs veiksmīgi.
– Kā neieslīgt rutīnā, jau vairāk nekā 15 gadus esot uzņēmuma vadībā?
– Kādreiz liekas, ka vajadzētu kaut ko mainīt, bet tad padomāju, esmu sakārtojis šo uzņēmumu, kāpēc iet projām. Tas tāpat, kā labā, saticīgā ģimenē pēkšņi ne no šā, ne no tā šķirties un veidot citu ģimeni. Rutīnā neļaujam sev ieslīgt, vēl joprojām turpinās attīstība. Tieši tas ir svarīgākais dzinulis. Labs piemērs Cēsīs ir dzīvokļu pārvaldes jeb SIA „CDzP” darbība, kas savā jomā ir līderi Latvijā. Cepuri nost Ģirta Beikmaņa priekšā, jo viņi neaprobežojas tikai ar Cēsīm, bet jau paplašinājušies uz Siguldu. No Siguldas kolēģa esmu dzirdējis tikai labas atsauksmes. Arī mēs esam paplašinājušies uz Jāņmuižu, iespējams, iesim vēl tālāk. Uz vietas nepaliksim, ja vairs nebūs ideju, skaidrs, ka jāiet prom. Bet pagaidām ideju netrūkst.
– Ja piedāvātu vadīt uzņēmumu, kas nav tik sakārtots kā „Vinda”, vai pieņemtu šādu uzaicinājumu?
– No vienas puses, tas būtu interesanti, jo man patīk nesakārtoti uzņēmumi. Bet no otras, žēl atstāt labi iesāktu darbu. Varbūt tas nav pareizi, bet es šo uzņēmumu uztveru ļoti personīgi, uzskatu to par savu biznesu. Pieļauju, ka daudziem tas nepatiks, bet, ja man tas būtu vienkārši algots darbu, kurā tikai izpildu savas funkcijas, nedomājot neko vairāk, visticamāk, es sēdētu, plātītu rokas un teiktu, ka mums nekā nav un neviens neko uz paplātes nepienes. Tad svarīga nav arī uzņēmuma attīstība un finansiālais stāvoklis. Bija gadījums, kad kādā projektā bija ierakstīts, ka jāveic izpēte, kāpēc rūsē caurules, un tam paredzēta summa – 40 tūkstoši latu. Mans jautājums bija vienkāršs, ja šis būtu mūsu privātais uzņēmums, vai mēs pētītu, kāpēc rūsē caurules, vai naudu izmantotu daudz lietderīgāk. Tāpēc svarīgi visu izfiltrēt caur šādu skatu punktu, tad daudzas lietas sakārtojas.
– Pārfrazējot kādu slavenu jautājumu – vai viegli būt direktoram?
– Jā, tas dod brīvības sajūtu, un kā vadītājs šo brīvības sajūtu varu dot arī darbiniekiem. Proti, nevis stāvēt aiz muguras un komandēt, bet dot viņam iespēju izrādīt iniciatīvu un strādāt patstāvīgi. Tad arī darbs būs kvalitatīvāks. Cilvēku vadības pamatprincips ir vienkāršs. Ja kāds darbinieks nāk un saka, ka ir problēma, gudrs vadītājs prasa, kādu viņš redz problēmas risinājumu. Darbinieks izklāsta savu redzējumu, ja tas ir pieņemams, vadītājs uzsit viņam uz pleca un saka – ej un dari. Kas iegūts? Cilvēks parunājies ar vadītāju, izklāstījis ideju un saņēmis tai akceptu, bet savu ideju viņš būs gatavs īstenot ar vislielāko atdevi.
– Nereti no uzņēmumu vadītājiem dzirdēts, ka jāstrādā 12 stundas diennaktī, arī naktī domas par darbu vien. Vai tā ir brīvība?
– Brīvības izjūta ir tad, ja var apvienot patīkamo ar lietderīgo. Ja darbs patīk, ja nenāc uz to kā moku kambari. Atceros, kad atnācu no armijas, divus gadus strādāju par autogreideristu. Bija 1978./1979.gada ziema, sniegs pamatīgs, un es strādāju no pieciem rītā līdz divpadsmitiem naktī. Neviens mani nekomandēja, pats varēju braukt, tīrīt sniegu un pats atbildēt par veicamā darba kvalitāti. Es biju laimīgs, jo tā bija patiesa brīvības izjūta.
– Kā vadītājs tu rūpējies, lai darbinieki mācītos.
– Cilvēkiem ir jāmācās, jo gudrāki viņi būs, jo labāk. Jāmācās visiem, tas dod jaunas idejas, plašāk paveras pasaule. Strādājot mēs arvien vairāk koncentrējamies ikdienas problēmām, aizmirstot, ka uz ikdienišķām, pierastām lietām var paskatīties arī citādāk. Ir svarīgi spēt domāt nedaudz neparasti, tāpēc vajadzīgi kursi, pieredzes apmaiņas braucieni, jo, katru dienu strādājot un risinot tikai savas problēmas, lēnām tajās arī noslīksti. Šāds cilvēks vairs nav interesants un nav gatavs attīstībai. Un jo ilgāk šādā rutīnā ieslīgsti, jo grūtāk izrauties.
– Bet dzīvē jau ir ne tikai darbs.</b>
– Man patīk kalnu slēpošana, lai gan ar to nodarbojos tikai četrus gadus. Esmu sapratis, ka nekad nebūšu pasaules čempions kalnu slēpošanā, slēpoju savam priekam, nedomājot, izdodas labi vai slikti. Tā kā tagad ziemas vēl nav, kalnus kompensēju trenažieru zālē. Organisms prasa fiziskās aktivitātes, un ja kādu reizi izlaižu, jūtu, ka kaut kā trūkst.
Man patīk arī suņi, tāpēc mājās allaž bijis suns. Nebraukāju pa izstādēm, tas man ir vienkārši draugs. Man nevajag, lai suns būtu nikns uz svešiniekiem, bet lai klausa mani, ko arī dara. Redzu, kā suns priecājas, kad atnāku no darba mājās. Tas no tiesas smaida. Esmu arī moderno tehnoloģiju piekritējs, proti, esmu “draugos”.
– Ievēro principu – ja tevis nav “draugos”, tevis nav vispār?
– Nē, bet caur šo portālu var atrast sen neredzētus un nesatiktus draugus. Caur “draugiem” esam sarīkojuši klases vakaru, grupas vakaru, varam apmainīties ar ziņām. Tā nav slimība, nesēžu tur visu laiku, vien reizēm apskatos, kas jauns. Jo nav laika daudz braukt ciemos, bet šī ir iespēja uzzināt, kā citiem klājas, pastāstīt par sevi.
– Pavisam tuvu ir Ziemassvētki. Ko vēlētu mūsu lasītājiem?
– Lai katrs atrod mieru sevī, lai ar prieku iet uz darbu un jūtas brīvs. Jebkurā profesijā var strādāt un ar pozitīvu attieksmi pret darbu paveikt to godam, un tad šis cilvēks vienmēr būs cienījams.
Komentāri