Brīvi prātā, domās un darbos

Jauniešu organizētais mūzikas un mākslas festivāls “Veidenfests”, kurā būtiskas ir dzejnieka un domātāja Eduarda Veidenbauma vērtības – sevis iepazīšana un pārvarēšana caur mākslu, prāta brīvība, satikšanās – pēc gada “Kalāčos” piedzīvojis savu otro uznācienu.

Mūzika, dzeja un citas mākslas izpausmes nemainīgi ietvertas trīs festivāla virzienos: “norauj jumtu”, “atbrīvo prātu” un “atklāj sevi”. “Druva” sarunājās ar dažiem no jauniešiem, kuri organizēja festivālu. Viņi atzina, ka programmas kodols ir palicis nemainīgs, paši saglabājuši domu lidojumu, kas ļauj īstenot vispārdrošākās idejas, kas ienākušas prātā, tomēr vienlaicīgi šogad organizēšana ritējusi profesionālāk. Karlīna Zaksa no Cēsīm secina: “Pirmajā gadā daudz ko nezinājām, ieguvām pirmo pieredzi, tagad jau bijām zinošāki, kā arī katrs jau saprata, kas kuram labāk padodas un par ko uzņemas atbildību. Tas organizēšanai deva viegluma sajūtu.”

Jauniešu saliedētība, saprašana citam citu no pusvārda spilgti izpaudās arī sarunā ar avīzi, kad, vienam daloties redzējumā, citi piekrīt un labprāt papildina teikto. Arī Markuss Dzintars, kurš pasākuma organizēšanai pieslēdzās no Priekules, piekrīt: “Jā, salīdzinot ar citiem pasākumiem, mums izdodas darīt relaksēti, ar sajūtu, ka būs labi. Ir galvenā ideja, kurai katrs var pielikt savu māksliniecisko pieskārienu. Ja citviet festivālos ir viena galvenā skatuve un pārējās mazās, tad mums visas izpausmes formas – mūzika, dzeja un citas mākslas- ir vienlīdz svarīgas un būtiskas.” Un Karlīna piebilst: “Festivāla apmeklētāji brīvi plūst pa teritoriju, izstaigājot un izbaudot to vairākkārtīgi. Turklāt šogad aktivitātes attīstījām, kā arī savienojām, tās būtībā papildina cita citu.” Kristaps Broks no Priekuļiem teic, ka pašiem bija sajūta, ka noteikti atkal jābūt dzejas slamam, kliegšanas kambarim, māla vannai.

Šogad diskutēt par un ap dzeju un rakstīšanu varēja ar Jāni Rokpelni, Valteru Libertu, Jeļenu Glazovu,    Martu Pujātu un Ingu Pizāni. Īpašu tuvumu ar mūziku un dzeju varēja piedzīvot mākslas notikumā “1:1”. Radošās rakstīšanas darbnīcas vadīja Andris Akmentiņš un Krista Anna-Belševica. Dienas garumā priecēja tādi mūziķi un grupas kā Daniele Mammarella, Reinis Jaunais, Helēna Kozlova, Juris Simanovičs, “Bez grēka ieņemtie”, “Svelme”, Nielslens Lielsliens, “Pisang Ambon”.

Pasākuma laikā varēja piedalīties gan smieklu jogā, gan “Performatīvajās kāzās”, tāpat izkliegt savu sāpi “Kliegšanas kambarī”, kā arī radīt lielformāta gleznu, doties Skičpastaigā, izbaudīt mālu vannu un siena gultu, ļauties zemes mākslai. Festivāla laikā tika atklātas trīs izstādes. Saistīja mākslinieka Kristiana Brektes Veidenbauma dzejoļu iedvesmas radītā miniatūrizstāde “Brekte un Veidenbaums”.  Bet izstāde “(Ne)notikušās satikšanās” ir fotoatskats un stāstījums par četru jauniešu – Karlīnas Zaksas, Undīnes Kamenes Rozes, Adriana Zālīša un Rūda Brašes – ciemošanos senioru mājā Līgatnē. Karlīna teic: “Ciemojoties pie viņiem, sapratām, ka par šiem cilvēkiem vajag pastāstīt citiem. Viņi ir tik interesanti, viņu dzīves stāsti ir ļoti skaisti. Mani jo īpaši saistīja skolotāja Ināra. Uzzinot, ka man patīk dzeja un Veidenbaums, parādīja, cik daudzu dzejnieku daiļradi pārzina. Dzeja kļuva par mūsu kopīgo valodu, kaut mūs šķir gadi -es esmu tikai dzīves sākumā, bet Ināra jau nodzīvojusi skaistu dzīvi.” Festivālā bija arī Adriana Zālīša izstāde “Hameleons”. Viņa mērķis ar melnbaltajām fotogrāfijām centrēt uzmanību uz attēlu saturu un cilvēku emocijām.

Ja pirmajā gadā, pateicoties atbalstītājiem, pasākums notika bez maksas, šogad, lai papildinātu Valsts Kultūrkapitāla fonda, Vidzemes plānošanas reģiona, Cēsu pašvaldības atbalstu, izlemts, ka, lai festivāls varētu notikt, būs ieejas maksa par ziedojumiem. Jaunieši arī piedāvāja pret ziedojumiem iegūt viņu dizainētu kreklus un uzlīmes.

Kristaps vēlējās teikt lielu paldies visiem, kuri ieradās uz festivālu, kā arī dzejniekiem, mūziķiem, māksliniekiem, atbalstītājiem un, protams, arī mammām, tētiem, brāļiem un māsām. Viņš teic: “Kad beigām tuvojās pirmais “Veidenfests” un bija jautājums, ko tālāk, pēc pēdējās grupas uzstāšanās pie manis pienāca kāds vectēvs ar mazdēlu un teica – paldies par pasākumu, tiksimies nākamgad! Tas radīja sajūtu, ka ir jāturpina, lai vectēvs ar mazdēlu var atbraukt un izbaudīt kopā vienu sestdienu. Ne velti mūsu sauklis ir – vieta, kur satiekas panki ar omītēm.” Un Karlīna papildina: “Vēlamies, lai festivāls ir vieta, kur cilvēkam satikt cilvēku.”

Arī rīdziniece Violeta Zariņa, viena no festivāla rīkotājām, pēc pirmā pasākuma saņēmusi atzinīgus vārdus, draudzene vērtējusi, ka tā bijusi labākā diena viņas mūžā. Bet Undīne Kamene Roze no Cēsīm ar prieku secinājusi, ka jau pēc pirmās reizes festivāls ieguvis atpazīstamību un šogad daudzi jau teikuši, ka zina, ko tajā baudīs. Kristaps atklāj, ka ir mākslinieki, kuriem iepatikusies festivāla ideja, un viņi paši pieteikušies uzstāties otrajā gadā. Viesturs Ķīsis no Liepas aizvadītajā gadā bija festivāla apmeklētājs, viņam atmosfēra tik ļoti iepatikusies, ka šogad izlēmis iesaistīties organizēšanā: “Un tagad ir prieks, ka esmu ieguldījis laiku un darbu, lai citi varētu izbaudīt šādu atmosfēru.” Karlīna rezumē: “Ceram, ka Veiden­baums ar mums lepojās un arī festivālā aiz kāda stūra skatījās un klausījās.”