Daila Inese Anna un Jānis Dālmaņi saimnieko “Priedēs”.
No 1972.gada viņi dzīvo Kūdumā. Pirms tam Jānis strādāja
Raiskuma (Puriņa) pamatskolā, dzīvesbiedre sanatorijas internātskolā. Abi ir skolotāji, iepazinušies, strādājot Līvu skolā.
“Sākumā Kūdumā nebija viegli, bijām ienācēji, tikai ar laiku saradām. Dzīvojām Ugurmuižas ēkā pažobelītē, ziemeļu stūrī,” stāsta Daila Inese Anna. Viņa bija latviešu valodas un literatūras skolotāja, Jānis Kūduma skolas direktors.
“Kūduma, Raiskuma, Lenču, Stalbes, Auciema bērni nāca uz Kūduma pamatskolu. Kā smejamies, Ugurmuižas „akadēmiju” divi pagastveči beiguši – Alfs Lapsiņš un Hardijs Vents. Bija gadi, kad skolā mācījās pāri par 140 bērnu,” stāsta bijušais skolas direktors un uzsver, ka par skolu gādājuši gan Raiskuma, gan Stalbes vadītāji. Stalbēnieši labprātāk bērnus sūtījuši uz Kūduma, ne Rozulas skolu. “Visa sabiedriskā dzīve bija Raiskumā. Dziedājām gan Raiskuma korī, gan “Beverīnā”. Nopirkām motorolleru, lai kur varētu aizbraukt. Aukstā laikā nebija viegli. Arī uz autobusu nācās iet līdz lielajam ceļam. Nebija jau, kā tagad, kad dokumentus var gan pa e-pastu, gan faksu aizsūtīt. Arī telefona sakari bija švaki,” ikdienu atceras Jānis Dālmanis.
Pamazām novērtēta Ungurmuižas vēsture.
Pieminekļu inspektore Dace Puķīte sākusi rosināt attīrīt zīmējumus. Restauratori simtiem olu baltumu
izlietojuši, lai to izdarītu.
Kad uzcēla Stalbes vidusskolu, Dālmaņi vēl tajā pastrādāja, bet tad nolēma paši saimniekot. “Bija Atmodas laiks, pacēlums – visi paši saimniekosim,” atceras Daila Inese Anna. Tā latviešu valodas skolotāja un skolas direktors kļuva par Breša zemniekiem. Abi saņēma mantojumu no ārzemju radiem, par to varēja iegādāties tehniku. Tagad viņi atzīst, ka ar skolotāju algām neko nevarētu izdarīt. “Paņēmām kredītu uz 50 gadiem, lai rekonstruētu nopirkto veco māju. Tad rubļus nomainīja lati, un par pāris govīm varēja nokārtot kredītsaistības. Kā zemniekiem mums ceļu uztaisīja, arī elektrību ievilkt nebija tik dārgi kā tagad,” stāsta Jānis, bet Daila Inese Anna papildina: “Ar rokām pļāvām miežus, krāvām zārdos un tad kūlām, jo pasējā bija āboliņš. Bija spēks, varējām.”
Tagad saimniecība vairāk hobijam, lai varētu kustēties. Dālmaņi atzīst, ka Straupes kooperatīvās sabiedrības vadību vajadzētu ieteikt “Latvijas lepnumam” par to, kā viņi rūpējas arī par mazajiem zemniekiem. “Priedēs” ir trīs slaucamas govis. “Lai nu ko saka, tie Eiropas maksājumi ir atbalsts. Ja saimnieko, par visu piemaksā. To jūtam,” atzīst saimniece. Viņi izmantojuši ES atbalstu pusnaturālajām saimniecībām. “Kamēr būs spēks, saimniekosim,” saka saimnieks.
Dālmaņi pērn nosvinējuši zelta kāzas. Atbraukuši abi dēli un meita ar ģimenēm. Vedekla sarīkojusi ekskursiju uz Kaķukrogu Vaivē, kur savulaik abi svinīgi sarakstījušies. Tur vaivēnieši sarīkojuši svinīgu brīdi. Abi svētku reizē izbraukājuši jaunības vietas. Dālmaņu ģimene ir sakuplojusi, īpaši lepni ir par deviņiem mazbērniem un vienu mazmazbērnu.
Ar ko Dālmaņiem saistās Kūdums? Daila Inese Anna uzreiz atbild: ” Te esam atraduši īsto mājvietu.” Sevi viņi sauc par raiskumiešiem. Kad atnākuši uz Kūdumu, tad arī notikusi kolhozu apvienošana un tapis Raiskums.
“Jau padomju laikā runāja par Pārgauju ar centru Stalbē,” atceras Daila Inese Anna, bet Jānis piebilst, ka viņam gan
Pārgaujas nosaukums nepatīkot, tas vairāk saistās ar Valmieru. Novadam vajadzētu izvēlēties vēsturisko Straupi, kuru zina ne tikai Latvijā.
“Kā būs ar to apvienošanu, grūti pateikt. Bija vēl nesen Kūdumā pasts, klubs, tur vairs tikai veikals palicis. Kūduma centrā vecos laikos skola bijusi,” domās dalās “Priežu” saimniece un pastāsta, ka uz pastu braucot Cēsīs un līdz šim tā īsti neesot sapratuši, kāds pasta indekss jāraksta uz vēstulēm – Kūduma vai Cēsu. Kādu laiku pasta sūtījumi vesti no Straupes, tagad no Cēsīm. “Kur vēl jaukāku dzīvesvietu. Tepat blakus Ungurmuiža. Vasarā te notiek tik daudz jauku koncertu,” saka Daila Inese Anna, bet Jānis piebilst, ka pats sevi tur par piebaldzēnu, kurš labi iedzīvojies Raiskumā.q
Komentāri