Vasara ir kāzu laiks. Turklāt pēdējo gadu statistika rāda, ka arvien vairāk pāru izvēlas attiecības reģistrēt oficiāli.
Priekuļu pagasta dzimtsarakstu nodaļas un kāzu ceremoniju vadītāja Īrisa Uldriķe jau vairāk nekā desmit gadus rūpējas par jauno pāru baltāko un gaišāko dienu – kāzām.
– Savu darbību šajā jomā uzsāku Cēsu dzimtsarakstu nodaļā kā dzejoļu runātāja. Šis ir 11. gads, kad vadu Priekuļu pagasta dzimtsarakstu nodaļu. Pagastā gada laikā laulībā stājas apmēram 17 pāri. Tie visi nav priekulieši, jo no 2004. gada katrs var izvēlēties dzimtsarakstu nodaļu, kurā laulību reģistrēt. Ir bijuši daudzi cēsnieki, rīdzinieki, pat ārzemnieki. Protams, dzimtsarakstu nodaļa nenodarbojas tikai ar kāzām. Tie ir lielie svētki. Ir dzimšanas reģistrācijas. Priekuļos ik gadu piedzimst apmēram 45 bērni un aizsaulē aiziet vidēji 50. Diemžēl pagasta demogrāfiskā līkne iet nedaudz uz leju.
– Ko jums pašai nozīmē būt šo Lielo svētku organizētājai un vadītājai?
– Kāzu diena ir baltākā, skaistākā un viena no laimīgākajām mūžā. Viņi patiešām paši staro. Ja apkārt ir prieks un mīlestība, arī paši kļūstam labāki un laimīgāki. Man pašai ļoti patīk citiem radīt svētkus, tāpēc nereti piekāpjos tajās lietās, ko paši vēlas. Pārrunājam daudz ko, kas svarīgs jaunajam pārim. Šo gadu laikā bijuši dažādi gadījumi, arī kuriozi.
– Kas no kurioziem palicis prātā?
– Bija tāds laiks, kad visiem kāzām uzvalkus un līgavas kleitas šuva. Un bija gadījums, ka vedējmāte ieraudzīja puisim pie rokas piedurknes plecu daļā karājamies diedziņu. Viņa to parāva, un žaketei visa piedurkne noplīsa, jo izrādījās, tā bijusi tikai piediegta. Un piecas minūtes pirms laulību ceremonijas puisis palicis žaketē ar vienu piedurkni. Ņēmām diegu un diedzām klāt.
Ir bijis tāds gadījums – atveras lielās durvis, viesi jau gaida, jaunajam pārim jānāk iekšā, bet puisis ievelk elpu un aizskrien. Visi stāv nesaprašanā, līgavas acīs asaras… Izrādās, puisis aizmirsis mājās, kas atrodas tepat pagasta centrā, līgavas pušķi un skrien tam pakaļ. Viss jau beidzās labi, bet emocijas bija neaprakstāmas visiem… Ir bijušas laulības, kas slēgtas deviņos no rīta, un tādas, kas 11 vakarā, jo cilvēki tā ir vēlējušies.
– Tagad katram jaunam pārim kāzu dienā gribas kaut ko īpašu un nebijušu. Vai nāk prātā kāds īpašs gadījums?
– Ar lieliem pārspīlējumiem pie manis neviens nav nācis. Nav prasījis laulību reģistrēt, lecot ar izpletni vai stāvot baseinā. Bet vēlas daudz ko dažādu. Esam laiduši balonus gaisā, ceremoniju aizvadījuši tikai sveču gaismā. Man nav nācies atteikt, sakot, ka ir nedaudz par traku. Tik ekstravagants neviens vēl nav bijis. Kāzas ir jaunā pāra svētku diena. Tā ir viņu diena. Un dzimtsarakstu nodaļā strādājam tikai viņu dēļ.
– Teicāt, ka esat laulājusi arī ārzemniekus. Vai šīs laulību ceremonijas ir citādas?
– Pavisam nesen laulību slēdza latviešu meitene un meksikānis, kāzas caur internetu translējām pat uz Meksiku. Laulībā ir stājušies korejietis ar latviešu meiteni. Bijuši arī Vācijas, Īrijas pilsoņi. Laulību ceremonijai pēc likuma jānotiek valsts valodā, bet šādos gadījumos viņi sev nodrošina tulku. Man nav nekas pretim, ka precas jaukti pāri, taču laikam jau pašai liktos, ka jebkurš cittautietis nāk ar citiem ieradumiem, dzīves uztveri un visu pārējo. Lai cik tas paradoksāli neliktos, neviena no ārzemnieku laulībām, kuras esmu reģistrējusi, līdz šim vēl nav šķirta. Tātad cilvēki dzīvo labi, un daudziem no viņiem jau ir bērniņi.
– Vai laulībā stājas arī cilvēki brieduma gados?
– Jā, precas cilvēki arī virs trīsdesmit, četrdesmit un piecdesmit gadiem. Ir nācies trīs reizes laulāt vienu un to pašu sievieti. Pa šiem gadiem esmu ietrenējusi aci, un ir redzams, kurš pāris patiešām ir laimīgs un kūst viens no otra. Un ir redzams, kurš vada situāciju. Bijusi arī sajūta, ka tur nekas neiznāks. Protams, nevienam neko skaļi nesaku… Pēdējā laikā laulībā vairāk stājas pāri, kuriem ir jau bērniņi. Ir bijis arī pensionāru pāris, kurš nolēma savīt savas dzīves. Emocionālas laulības izvēršas tad, ja cilvēki gados apprec savas pirmās mīlestības. Kad pēc citām attiecībām nonākuši līdz jaunības dienu mīlestībai. Tās ir skaistas kāzas. Ir bijis gadījums, kad vīrietim pirmā un trešā sieva ir viena un tā pati. Bija gadījums, kad puisis apprecēja daudz vecāku sievieti. Taču tas ir cits stāsts, kad puiši sievā meklē mammu. Bet vispār jāsaka – sievietes dzīvē ir stiprākas. Mēs mākam saskaitīt gan mazās kapeiciņas, gan iznest ģimenes problēmas un noturēt kopā ģimeni… Vīrieši krasās situācijās salūzt ātrāk. Tas redzams melnajos pašnāvību reģistros. Tāpēc vienmēr dusmojos, ja skolās pedagogi saka: “Jāziņo mammai! Jāsauc mamma uz skolu!” Nu kāpēc? Bērnam ir divi vecāki, un abi ir atbildīgi par bērnu skološanu un audzināšanu. Kaut kā mūsu sabiedrībā izveidojies, ka mammām tiek tā vairāk. Taču tā jau ir, ka ģimenes pavarda kūrēja ir sieviete.
– Par laulībām, kuras reģistrētas pie jums, nonāk arī ziņas no tiesas par to šķiršanu. Kāda ir šī statistika?
– 1996. gadā tika šķirtas ļoti daudzas laulības. Tajā gadā laulības slēdza 16 pāri, un no tiem 11 izšķīrās. Ātrākā šķirtā laulība manā darba pieredzē bijusi trīs mēnešus pēc kāzām.
– Ģimenes veidošana nesākas un nebeidzas tikai ar kāzu dienu. Par attiecībām ir jāmāk rūpēties.
– Tieši tā. Reizēm arī laulību ceremonijā saku – naudu var nopelnīt, mantu var sakrāt, bet mīlestību ir jāprot sargāt. Tā ir jāprot iznest cauri visam mūžam. Tāda balta, skaista, kāda tā ir. Un dzīvē nav tikai baltās krāsas. Nāk arī tumšās, bet tad laikā ir jāprot pateikt burvju vārdiņus…
Tā ir māksla un liela apņemšanās. Ir jāprot pielāgoties otram cilvēkam. Nedrīkst sevi arī otra dēļ pazaudēt. Tad tā vairs nav dzīve. Ir jāspēj saglabāt savu es, pielāgojoties otra vēlmēm, vajadzībām un uzskatiem.
– Kāpēc tomēr tik daudz pāru šķiras?
– Situācijas un iemesli jau ir dažādi. Ir pāri, kas izšķiras, jo kāds dodas peļņā uz ārzemēm. Un nav taisnība, ka attālums cilvēkus satuvina. Gluži otrādi. Runa var būt par vienu tūrisma ceļojumu vai komandējuma nedēļu, kad pāris paspēj sailgoties viens pēc otra. Bet runa nav par mēnešiem vai gadiem. Cilvēki atsvešinās. Arī uzskatu nesaderības dēļ bieži šķir laulības. Domāju, ka pārim, kurš precas, ir jābūt kaut kādām kopīgām interesēm. Arī pati esmu precējusies, un drīz būs jau 20 laulībā nodzīvoti gadi. Un ir bijis visādi. Bijušas visādas krāsas. Ir otram cilvēkam teikti arī asi vārdi, reizēm lijušas asaras, bet mūs ar vīru vieno kopējas intereses. Gan darbs dzimtsarakstu nodaļā, gan mūsu interese uz mūziku, teātri un mākslām. Es ar vīru iepazinos tad, kad spēlēju teātri. Mums abiem patīk rīkot pasākumus.
– Lai strādātu šādu darbu, noteikti jābūt radošai un teatrālai personībai.
– Esmu beigusi Rīgas 64. vidusskolu, teātra vidusskolu. Man nelaimējās iestāties konservatorijā, un tad atnācu no Rīgas uz Cēsīm. Savu piepildījumu dzīvē radu, spēlējot Cēsu tautas teātrī. Man ir ļoti paveicies ar darbu, kuru daru. Manās rokās patiesībā ir viss, sākot no šūpuļa līdz kapam. Bērnu reģistrācija, kāzas un arī cilvēku aizvadīšana mūžībā.
– Kā vērtējat mūsdienu ģimenes? Vai pamazām nesāk izzust ģimeniskās vērtības?
–Padomijas laikos mēs visi bijām nolikti vienādi, nedod dievs, ja kāds bija citādāks. Tagad esam brīvāki, varam izpausties. Zinu ģimenes, kuras ļoti augstu vērtē ģimeniskumu. Kuri darbu noliek otrajā vietā. Taču diemžēl mūsu sabiedrībā lielākoties ir otrādi. Vispirms mēs dzenamies pēc naudas, iejūgušies vairākos darbos, un tikai tad nāk ģimene. Un tad visvairāk zaudē tieši bērni, kuri neredz vecākus un nesajūt savu vecāku mīlestību. Ja ģimeniskās vērtības neieaudzina bērnībā, tad tās nebūs arī vēlāk. Pagastā svinam arī sudraba un zelta kāzas. Bija gadījums, kad vecākiem svinējām zelta kāzas, bet abiem dēliem – sudraba. Lūk, šīs ir ģimenes vērtības, kas saglabātas.
– Kā sevī rodat jaunas ieceres, vārdus, ko katru reizi likt priekšā?
– Sākumā es mēģināju laulību ceremoniju runas rakstīt, taču tagad lielākoties to vairs nedaru. Es cilvēkus piefiksēju, kad pirmo reizi tiekamies un aizpildām nepieciešamās formalitātes. Ir bijis tā, ka tieši tanī mirklī, kad uz jauno pāri skatos, gribas viņiem kaut ko pateikt un veltīt ko īpašu. Runāju diezgan no brīvas galvas. Arī latviešu dzejnieki ir bijuši diezgan dāsni, un skaistu dzejoļu netrūkst.
– Noprotu, ka pavisam nesen Priekuļu pagasta dzimtsarakstu zālē notikuši lieli remontdarbi.
– Mums ir tikko svaigi veikts remonts, jāpateicas par to pagasta pašvaldībai. Jāpiedomā par estētisko pusi. Cēsīs dzimtsarakstu zālē remonts nav bijis 30 gadus. Man ir ļoti žēl to cilvēku, kuri tur slēdz laulības. Man ir žēl, ka Cēsīs zāle tik nolaista, tik saputējusi… Tāpēc cenšos un daru visu, lai pie manis telpas būtu gaišas un jaukas. Tāpat domāju, ka ar laiku vajadzētu laulības slēgt ne tikai dzimtsarakstu zālēs. Atkal jāpiesauc Cēsis. Kur iznāktu labākas kāzas – 30 gadus neremontētajā un pieputējušā dzimtsarakstu zālē vai dzimtas mājās pie ziedošas ābeles? Domāju, ka labāks otrais variants.
– Vai cilvēki mēdz pēc dzimtsarakstu nodaļā reģistrētām laulībām doties uz baznīcu? – Tagad tā vairs nenotiek. Kādreiz laulības bija jāreģistrē dzimtsarakstu zālē, un tad varēja iet uz baznīcu. Toreiz baznīcas kāzas bija modes
lieta. Tagad tomēr tas ir izkristalizējies. Ja cilvēki ir ticīgi, viņi iet baznīcā un pieņem Dieva svētību. Ja nav ticīgi, nāk uz dzimtsarakstu nodaļu.
– Cik laulību šogad slēgsiet 08.08.08?
– Šogad astotajā augustā man ir pilna diena. Šajā dienā laulībā stāsies pieci pāri. Ceru, ka viņiem visiem šī diena būs gaiša un kopā tiks pavadīti laimīgi kopdzīves gadi.
Komentāri