Audējas rāda paveikto un svin kopējus svētkus

Jau 20 gadus Skujenes audējas nāk kopā, auž plecu lakatus, tautiskus brunčus, lupatu segas. Bet pirmo reizi šajā laikā izlemts rīkot Skujenes audēju sumināšanas svētkus.

Tautas namā kuplā skaitā pulcējās pašas rokdarbnieces un viesi, audējas izstādē atrādīja savu veikumu, un visi baudīja Guntara Sproģa koncertu.

Pagasta audzējas pulcē Līga Dzvinko. Viņa “Druvai” teica, ka, izrēķinot, cik gadu pagasta audēju kopa darbojas, izlemts to atzīmēt: “Cita citu sveicam pusapaļās un apaļās jubilejās, bet kā audējām svētkus līdz šim nebijām rīkojušas. Te paldies jāsaka arī biedrības “Skujenes kultūrvides attīstība” vadītājai Baibai Juh­ņevičai, kura rosināja svinēt ne tikai savā pulciņā, bet kuplākā skaitā. Pasākuma gaisotne pašām likās ļoti jauka, cerams, ka tā šķita arī ciemiņiem. Bijām pārsteigtas par viesu pilnu zāli, pasākumā viesojās arī vietējā pansionāta iemītnieki.”

Svētku galvenais akcents bija izstāde, kurā bija skatāmas gan lupatu segas, lielie lakati un tautiskie brunči, gan baltie darbi – linu galdauti, gan pa kādai jostai, prievītei un grāmatzīmei. “Dalīb­nieces rādīja gan savu labāko veikumu, gan izvēlējās izstādīt jaunākos darbus, bet viena dalībniece izstādei iedeva savu pirmo veikumu – plecu lakatu,” teic Līga Dzvinko.

Viņa pastāsta, ka šo gadu laikā Skujenē darbojušās 24 audējas, divas no tām jau aizgājušas mūžībā. Patlaban nāk kopā kādas desmit rokdarbnieces. Lai uzsāktu aušanu, audējas cita citai palīdz, bet pēc tam jau katra savu darbiņu dara brīdī, kad kurai ir brīvs laiks. Lai arī vasarā ir daudz cita darāmā, dažas skujenietes turpina darbu arī siltajā sezonā.

Līga Dzvinko atklāj, ka prasmes audējas apgūst saviem spēkiem:
“Pašā sākumā bija meistares, kas parādīja, pamācīja, bet tagad tās, kuras zina vairāk, pastāsta pārējām. Visbiežāk pirmais darbs ir lupatu segas. Un, protams, īpaša ir savu tautisko brunču aušana. Vairākas austos brunčus bija uzvilkušas arī uz pasākumu.” Lielākā daļa audēju ir seniores, tas ir vecums, kad vairāk brīva laika. “Bet ir arī strādājošās skujenietes, kuras tam izbrīvē laiku. Stelles atrodas pateicīgā vietā – paldies pagašvaldībai, kas atvēlēja telpas centrā, bijušajā pasta ēkā, kur ir gaiši, plaši un silti.”

Līga Dzvinko pati aust sākusi pirms desmit gadiem, viņa atklāj, ka tas noticis pavisam nejauši: “Kaimiņiene mani uzaicināja, atnācu, pamēģināju, iepatikās un tā arī paliku. Pati pēc tam esmu brīnījusies, ka tā, jo neesmu liela rokdarbniece. Visvairāk man patīk salikt sev tīkamās krāsas un redzēt rezultātu, jo reizēm, kad sāk aust, nevar zināt, kāds darbs beigās izskatīsies. Aužam savam priekam, radiniekiem un draugiem. Un ceram, ka arī pēc 20 gadiem būs, kas turpinās to darīt.”