“Neesmu skaitījis, cik
Dziesmu svētkos esmu piedalījies, bet Vispārējie latviešu šie būs devītie,” saka kora “Wenden” prezidents, kora “Beverīna” dziedātājs Jānis Lūkins un atklāj, ka bijis dalībnieks piecos Ziemeļvalstu Dziesmu svētkos, vēl daudzos rajona, novada.
Pirmie Dziesmu svētki Jānim bija 1973.gadā, kas labi pazīstami kā Dziesmu svētku simtgade. “Līga Priedīte tolaik vadīja mūzikas vidusskolas kori. Viņa teica: “Ejiet un prasiet virsdiriģentiem autogrāfus, sevišķi Leonīdam Vīgneram.” Viņš tolaik bija slims,” atceras Jānis. Viņš ievērojis, ka skolasbiedrs Arvīds Platais lūdz parakstīties uz skaņuplašu vākiem. Pirms svētkiem bija izdotas divas ar visām Dziesmusvētku dziesmām. Uz vākiem
diriģentu fotogrāfijas. Arvīds lūdza katram pie savas parakstīties, Jānis darīja tāpat.
Drīz vien autogrāfu vākšana iepatikās. Jānis ir pārliecināts, ka tā ir saskare, iespēja pabūt tuvāk lielām personībām, un ir patīkami, ka daži virsvadītāji viņu jau pazīst. Jānis Zirnis lielos svētkos jau pa gabalu uzsauc: “Nāc pēc autogrāfa!”
“Atceros, piegāju pie Jāņa Ozoliņa. Viņš kaligrāfiski parakstījās un pajautāja: “Puisīt, vai pareizi uzrakstīju?” Cienījamais diriģents slikti redzēja. Man viņa paraksts tā iepatikās, ka pats visu mūžu parakstos kaligrāfiski, nevis uzvelku kaut kādus ķekšus.
Haralds Mednis man pajautāja: “Kas tu, puisīt, esi?” Atbildēju, ka esmu kora prezidents. Jānis Dūmiņš stāvēja blakus un piebilda: ” Tā ir liela atbildība.” Vienos Dziesmu svētkos lūdzu autogrāfus grāmatiņā, kurā par visiem virsdiriģentiem bija informācija, kuros svētkos viņi diriģējuši. Iedevu grāmatiņu Haraldam Mednim. Viņš uzreiz piebilda: “Te vēl divi svētki nav ierakstīti, es tajos arī biju virsdiriģents, bet mani neatzina.” Līdzās bija viņa sieva, kura apliecināja: “Jā, tā bija.” Haralds Mednis pats ar savu roku pierakstīja klāt, kuros svētkos vēl bijis virsdiriģents.
Reiz mēģinājumā piegāju pie Jāņa Dūmiņa. ” Jā, es tev iedošu autogrāfu, bet vēlāk. Tagad
gatavojos dziesmai.” Tad nodomāju, kas gan tur liels, parakstīties. Kamēr viņš man atteica, jau būtu izdarījis. Vēlāk, vērojot virsdiriģentu, sapratu, ka viņš domās un noskaņā jau bija kora priekšā un nekas nedrīkstēja
traucēt brīdi pirms īstenības. Tad Jānis Dūmiņš nostājās uz estrādes,
uzmundrināja kori, pacēla rokas …” par dažiem mirkļiem, kad pabūts līdzās latviešu kora mūzikas dižgariem, stāsta korists Jānis Lūkins un uzsver, ka autogrāfus var vākt tikai mēģinājumos. Pirms dodas pie virsdiriģentiem, viņš savējiem pasaka, ka nebūs starp dziedātājiem. Savējie saprot.
Par svētkiem, kuros dziedāts, Jānim atgādina arī svētku programmas, afišas, arī nozīmītes, kurām pie krūts vairs vietas nebūtu, lai gan pašam nepatīkot saspraust visas un tad lielīgi izrādīties.
“Pirmie Dziesmu svētki, kuros esi bijis, dzīvo atmiņā. Pirms tam kora tantes stāstīja, kā iepriekšējos diriģējis Jēkabs Mediņš, par kādām neizstāstāmām izjūtām. Nezinu, kāpēc, bet no simtgades arī spilgtā atmiņā, kā visu dienu no rīta līdz vakaram mācījāmies uziet un noiet no estrādes, lai būtu skaisti plūstoši. Citos svētkos tam tik daudz vērības neveltījām, ” stāsta Jānis un piebilst, ka brīnišķīgas atmiņas saistās ar “Vidzemē” nodziedātajiem gadiem. “Katram jauniņajam bija krusttēvs un krustmāte, man tika pieredzējušie dziedātāji – Judīte Tevelova un Uldis Nete. Man kā astoņpadsmitgadīgam jauneklim tās kora tantes ļoti patika. Kā viņas rosolus grieza! Ilggadējie koristi Skaidrīte Veģere, Dzidra Ozola, Edmunds Balodis, Melānija Stepe, Arvīds Dārziņš bija lielas personības.
Pirms Dziesmu svētkiem korim nometne. Visu nedēļu darba dienas garumā dziedājām. Edīte Putniņa korī uzskaitīja, kurš ieradies, kurš ne, pie zāles durvīm bija piestiprināta tabula, kur skaidri redzams, kad neesi bijis. Tas ļoti stimulēja. Dziesmu svētkos tie, kuri cītīgāk apmeklējuši mēģinājumus, saņēma kādu suvenīru, ” stāsta Jānis. “Vidzemē” Dziesmu svētkus atceroties, prātā, kā toni korī noteikušas cienījamākās kundzes. Viņas ļoti sargājušās, lai balsis nesapūš, neļāvušas logus taisīt vaļā, kamēr citi nezinājuši, kur no karstuma likties. Kā jaunākajam vīram Jānim vienmēr uzticēts “Vidzemes” karogs. Labā atmiņā mākslinieka Pētera Rozenberga no metāla plāksnes izgriezts uzraksts “Vidzeme”.
“Bija patīkami, ka cienījamās dāmas mani uzslavēja, ka esmu stalti gājis,” pēc gadiem atzīst Jānis Lūkins un piebilst, ka “Vidzeme” vienmēr bijis tradīcijām bagāts, jauks kolektīvs. “Nebūtu manā darba vietā izveidojies “Wenden”, būtu “Vidzemes” korists, ” pārliecināts Jānis Lūkins, kurš “Vidzemē” nodziedājis 15 gadus.
Jānis Lūkins atzīst, ka XX Dziesmu svētki 1990.gadā bijuši paši emocionālākie un dvēseliski ļoti piesātināti. Tad pirmoreiz Rīgā notika tautastērpu skate. “Mana mamma bijusi liela rokdarbniece, pati darinājusi tautas tērpu. Mazmeita to uzvilka, piedalījās skatē kā individuālā tautas tērpa valkātāja, dabūja trešo vietu un skaistu diplomu,” ar lepnumu par mammas un meitas nopelniem stāsta Jānis Lūkins. Uz svētkiem Dagnija Kupče korim “Wenden” tikko bija uzšuvusi Raunas tautastērpus, arī koristi piedalījās un dabūja trešo vietu. “”Rīgai 800″ Dziesmu svētki bija ļoti interesanti, atmiņā paliekoši, tajos bija cits repertuārs,” atmiņās kavējas pieredzējušais korists. Par sevi un dziedāšanu Jānis Lūkins saka: “Kā Andrejam Pumpuram bērnībā stāstīja teikas un pasakas, tā man, dzīvojot Raunas ielā iepretim kultūras namam, bija iespēja dzirdēt, kā kori dzied, jo vasarā logi bija vaļā. Arī mamma dziedāja. Reiz viņa teica, ka gatavojoties koru kariem. Tad kaimiņiene Milda Šteinboka , kad nāca no mēģinājuma, man pastāstīja, ko tāda karošana nozīmē.
Vēl atmiņā rajona dziesmu svētki ar gājienu Cēsīs. Kad būšu liels, arī es noteikti iešu, tolaik domāju.”
Dziesmu svētku gājienā Rīgā Jānis Lūkins soļos “Wenden” priekšgalā.
Komentāri