Braucot cauri Jaunpiebalgai, nevar nepamanīt garo ēku ielas malā. Tajā darbojas vairāki veikali un notiek vērienīgi remontdarbi.
Tas ir Jaunpiebalgas lepnums – Garais krogs. Kā vēsta ēkā iemūrētie laukakmeņi, būvēts 1800.gadā. Kroga ēka pārdzīvojusi dažādus laikus un pārbūves, arī īpašniekus. Tagad krogs ir uzņēmuma “Sils&Sili” īpašums. Saimnieki Ainārs un Aija kopā ar ģimeni glābj veco ēku un rod tai jaunu noderīgumu. Iecerēts, ka nākotnē te būs vieta, kur cilvēkiem satikties, atpūsties.
Patlaban Garajā krogā apskatāma izstāde “Piebalgas vēsturiskie krogi”, kas tapusi sadarbībā ar Piebalgas muzeju apvienību “Orisāre”, kā arī dažādu laiku sadzīves priekšmeti, kas saistīti ar krogu.
“Kultūrslānī ir maz vēsturisku atradumu, jo ēka daudzkārt pārbūvēta. Vienīgais interesantais atradums – papīra rullīšos satītas 1957.gada 20 kapeiku monētas, kas bija noslēptas bēniņos,” stāsta saimnieks un rāda pirmskara piena un citas pudeles, kas apskatāmas stendos. Bet ikviens var gana daudz uzzināt gan par pašu Garo krogu, gan krogiem Piebalgā. Ainārs atzīst, ka informācijas ir maz, un atgādina krogu vēsturi gadsimtu gaitā.
“Šodien grūti iedomāties, kādi bija cilvēku kontakti pirms vairāk nekā divsimt gadiem. Tā bija baznīca, kas saistās ar garīgo dzīvi, bet ar laicīgo – krogs. Visu nedēļu cilvēki smagi strādāja, un svētdien atpūtās krogā, kur arī varēja satikties. Krogs savulaik arī pildīja pasta funkciju, uzturēja kurjeru zirgus. Gribam kliedēt mītu, ka krogs saistās tikai ar dzeršanu un tur tikai velns danco. Koru un teātru sākums bija krogā. Krogos daudzviet notika tiesu sēdes, un krodzinieks bija arī tiesnesis. Krogos bija arī arestantu telpas. Pārmērīgā alkohola lietošana sākās 19.gadsimta vidū,” pastāsta saimnieks un uzsver, ka 19.gadsimta sākumā, kad celts Garais krogs, Latvijā ekonomika uzplauka. “Neviens necēla šādas ēkas, lai izrādītos, cēla Dievam un mūžībai. Ja tā domā, tiec uz priekšu, esi posms starp pagātni un nākotni. Kā tolaik strādājuši! Ar šolaiku tehniku pamatīgumā līdzi netiekam. Cik karu gājis pāri, bet kroga ēka, kas atrodas ceļa malā, nav iznīcināta. Te bija vieta, kur iepazīties, veidot attiecības un arī uzzināt jaunumus. Cik daudzi diennaktī izbrauca cauri, cik izmantoja naktsmājas,” bilst Ainārs, bet Aija uzsver, ka nākotnē šīs vietas moto ir “Cilvēkam cilvēku jāsatiek” un turpmāk to stprinās.
Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre” vadītāja Līva Grudule dalās pārdomās: “Tagad kultūrtelpas ierīko visdažādākajās vietās. Savulaik tāds bija krogs. Laukos tas bija gan vieta, kur uzzināja jaunumus, gan satikās. Un krogos arī pamatīgi atpūtās, pārnakšņoja. Bet mūsdienās mēs krogus romantizējam, savulaik Matīss Kaudzīte tos nosauca par posta vieta. Daļai tur palika viss nopelnītais, bet muižai tas bija izdevīgi. Mūsdienās lielākā vērtība, ka ēkas ir saglabājušās. Un būtiski, ka ir cilvēki, kuri uzņemas, lai tās nesabrūk, nepazūd.”
A. Sils atklāj, ka viņš nav vienaldzīgs pret vecām ēkām un viņam sāpīgi, ja tās iet bojā. Uzņēmumam vajadzēja telpas metālmākslinieku darbnīcai, Ainārs uzsver, īrēšana nav labākais risinājums, ja domā ilgtermiņā. Sarunās ar Cēsu patērētāju biedrību, kas bija Garā kroga īpašnieks, vienojās par pirkšanu. No 2015.gadā Garais krogs pieder Silu ģimenei. Jau nākamajā gadā saņēma Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes atzinumu, ka Jaunpiebalgas kroga apbūve ir reģionālās nozīmes aizsargājams arhitektūras piemineklis.
“Status paver iespējas piesaistīt finansējumu,” uzsver Garā kroga saimnieks un atzīst, ka neizprot, kāpēc daudzi veco ēku īpašnieki no statusa baidās, ja grib saglabāt autentisko, nav problēmu ievērot noteikumus.
Garā kroga ēka daudzkārt pārbūvēta. Vispirms pirmās brīvvalsts laikā, bet, kad 1954.gadā to sāka apsaimniekot patērētāju biedrība, jau pēc diviem gadiem tika pabeigta radikāla pārbūve. “Ir skaidrs tikai, kur bijusi kalpu stadula. Pārējais ēkā barbariski pārbūvēts, dažviet iznīcinātas pat nesošās konstrukcijas,” pastāsta saimnieks.
Lai vēsturisko ēku saglābtu, īstenoti vairāki projekti jeb, kā saka Aija, – sperti vairāki soļi. Sakārtota ēkas ūdens novadīšanas un savākšanas sistēma, lai mūris nebojājas, veikta arhitektoniskā izpēte, kalpu stadulas daļai atjaunots jumts, kā arī iekārtota neliela kultūrtelpa. Tās iekārtošanā palīdzēja Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas pedagoģe Zanda Liedskalniņa un audzēkņi.
Jaunpiebaldzēni atminas, ka te bija pārtikas veikals un, stāvot garā rindā, ikviens ievēroja violetās durvis. Tās krāsu nav mainījušas, bet kļuvušas par gleznu rāmjiem.
Ainārs un Aija atklāj, ka arī turpmāk te tiks rīkotas izstādes, būs nelieli koncerti, sarīkojumi. Stadulas telpa ir plaša, noderēs lielākiem pasākumiem. Garā kroga apbūvē ietilpst arī šķūnis, kas celts pirms kara, un 1840.gadā būvētā klēts. Saimnieki lēš, ka tajā varētu būt krogs. “Ne jau mēs kļūsim par krodziniekiem, gan jau kāds gribēs saimniekot,” saka Ainārs.
Jaunpiebalgas apvienības pārvaldes vadītāja Dace Bišere – Valdemiere atzīst, ka tikai Aija un Ainārs zina, kāds velns viņus dīdījis, lai iegādātos kroga ēku. “Saprotu, cik tas prasa laika, enerģijas un līdzekļus. Viņi to dara nākotnes vārdā, kaut šodien to neapzinās, bet, kad iesākto pārņems nākamā paaudze, sapratīs, kas paveikts,” teic pārvaldes vadītāja un uzsver, ka ir būtiski, lai jaunpiebaldzēni un pagasta ciemiņi to novērtē.
Bijušais Jaunpiebalgas novada vadītājs Laimis Šāvējs ar gandarījumu atgādina, ka savulaik pašvaldība rekonstruējot ielu gar kroga ēku, rēķinājās, ka reiz tai būs saimnieks un vēsturiskā celtne atdzims.
“90.gadu pārmaiņu laikā bija gribētāji, kuri vēlējās krogu pirkt, bet nevarēja vienoties ar patērētāju biedrību. Labi, ka tā. Tagad ir kārtīgs saimnieks, jaunpiebaldzēns. Tam ir būtiska nozīme,” saka L.Šāvējs.
Par to garāko krogu vēl noteikti būs diskusijas. Dažādos avotos par Jaunpiebalgas Garo krogu minēts, ka tas ir no 108 līdz 111 metrus garš. Krogu pētnieki atzinuši, ka Brandeļa krogs Kocēnu pagastā ir aptuveni 113 metrus garš un, iespējams, varētu būt garākais saglabājies krogs Vidzemē. Tiesa, nav skaidri zināms, kad tas celts.
Komentāri