“Izšķirošais brīdis pienāca mēnesi pēc radio darbības uzsākšanas. Klausījos un sapratu, ka es taču arī tā varētu. Piezvanīju un izteicu vēlmi strādāt radio. Man jautāja, ko varu piedāvāt. Teicu, ka varētu veidot kādu raidījumu par auto, un man deva zaļo gaismu. Šajos gados radio kļuvis par manas ikdienas neatņemamu sastāvdaļu. Lai arī paralēli strādāju
apsardzē, sevi uzskatu par radio cilvēku,” saka A. Hermanis.
12 darba gados viņam bijis interesanti sekot līdzi tehnoloģiju attīstībai.
“Sākumā bija tikai magnetofona lentes, kasetes un plates. Katrs nāca ar savu bagāžu un spēlēja savu mūziku. Jāteic, tad nācās kārtīgi nostrādāties, jo lentēs un kasetēs vajadzēja atrast
dziesmas, un, strādājot ēterā, nebija laika iziet uzpīpēt.
Tagad dziesmas ir datorā, katrai dienai salikta programma, un cilvēka klātbūtne nav nepieciešama. Protams, dažreiz kaut ko pārmainām, atkarībā no laika apstākļiem vai vispārējā noskaņojuma. Agrāk viss notika pēc izjūtām, tiesa, ēterā bija zināms bardaks, jo katrs centās spēlēt to, kas viņam patika vislabāk. Nebija nekāda vienota radio formāta, bija galējības, jaunā mūzika tika spēlēta pārāk bieži. Tagad vienkāršāk, ir radio mūzikas formāts, pēc kura vados, sastādot mūzikas programmu. “Radio Trīs” formāts ir, tā dēvētais adult, kurā skan gan vecāka mūzika, gan pašreizējie hīti. Es teiktu, kaut kas starp “Radio SWH” un “Skonto”,” stāsta A. Hermanis.
Lai arī viņa darba pienākumos ietilpst mūzikas programmas veidošana, Austris Hermanis atzīst, ka vislabāk
patīk pašam strādāt ēterā. Tiesa, tas uzliek arī zināmus pienākumus.
“Strādājot tiešajā ēterā, vienmēr jābūt pozitīvi noskaņotam, jo pēc balss intonācijas var pateikt, ja pašam kaut kas nav kārtībā. Tāpēc vienmēr jābūt līmenī, un esmu centies vienmēr to ievērot. Radio pluss ir tas, ka varu nākt uz darbu neķemmētiem matiem un kaut vai uzdauzītu aci, neviens to neredz. Ja balss kārtībā un esi uz pozitīva viļņa, nav problēmu. Protams, nav viegli šajā laikā, kad negatīvisma apkārt tik daudz, būt pozitīvam. Ir reizes, kad tiešām gribas izkratīt sirdi, bet saprotu, ka klausītājs taču nav vainīgs. Bet, kad apsēžos pie radio pults, sāku spēlēt mūziku, sliktais aizmirstas,” saka A. Hermanis.
No malas dažkārt liekas, ka strādāt radio ir viegli, kaut ko pasaki, skan dziesma, viss notiek. Droši vien tā domā daudzi, bet Austris Hermanis atzīst, ka īstenība ir daudz grūtāka, un atrast cilvēku, kurš varētu strādāt tiešajā ēterā, nav viegli.
“ Ļoti bieži ir tā, ka cilvēks sarunās ir brīvs un atraisīts, bet, tiklīdz iedod pie mikrofona nolasīt tekstu, ķeras gandrīz vai katrs vārds. Īpaši tas novērojams jaunajai paaudzei. Man šķiet, vainojams tas, ka jaunie ļoti maz lasa grāmatas. Man grāmata allaž bijusi sabiedrotais, tāpēc varu ņemt jebkuru tekstu un raiti lasīt bez sagatavošanās. Tas, ka jaunatne maz lasa un viņu literārā bagāža ir knapa, vislabāk pieradīja “Mis un Misters Latvija” konkurss. Pārrunās bija jautājums, kā vajadzētu beigties Rūdolfa Blaumaņa novelei “Nāves ēnā”. Neviens nezināja, kas tā tāda, un tikai viens zināja, kas ir Blaumanis. Manuprāt, tas izsaka daudz. Strādājot radio, jābūt erudītam visās jomās, jāseko līdzi, kas notiek apkārt,” stāsta A. Hermanis.
Strādājot tiešajā ēterā, nereti nākas pārteikties, bet kurš radio darbinieks gan no tā izbēdzis, neviens. Austris Hermanis stāsta, ka svarīgi izvērtēt, cik nozīmīga vai nenozīmīga ir pārteikšanās. “Arī radio diktoru kursos māca, ja fakts nav svarīgs, labāk nelabot teikto un nepievērst kļūmei uzmanību. Ja sāksi atvainoties, klausītājs uzreiz saausīsies. Ir jājūt situācija. Protams, ja kļūdies, nosaucot kādu telefona numuru vai citu svarīgu informāciju, tad jālabo,” secina A. Hermanis.
Arī savu nākotni viņš saista ar radio, un gribētu, kā pašos pirmsākumos, atkal izveidot kādu raidījumu par mašīnām, kas, tāpat kā radio, ir Austra sirdslieta.
Komentāri