Jaunpiebalgas pagasta zemnieku saimniecībā „Lejas Strupiņi” ir deviņas slaucamas govis. Saimnieces Dzintra un Rasma Bērziņas stāsta, ka govju skaits nav svārstīgs, nelielajā ganāmpulkā vidēji ir astoņas līdz desmit slaucamas govis. Īpaša uzmanība tiek pievērsta to ražībai un veselībai.
Lai gan saimniecība ir neliela, tomēr tai izdodas nodrošināt augstu izslaukumu un piena kvalitāti. 2006. gadā ganāmpulku grupā, kurā ir mazāk nekā desmit govis, „Lejas Strupiņi” sasnieguši augstāko piena izslaukuma rādītāju ne tikai Cēsu rajonā, bet Latvijā kopumā.
Mazām saimniecībām nav viegli piena krīzes laikā, tomēr Dz. Bērziņa ne mirkli nepieļauj domu, ka varētu beigt darboties nozarē. Eiropas Savienības maksājumi, valsts atbalsts tiek izmantots saimniecības attīstībai. Iegādāti minerālmēsli, kuru cena gan palielinājusies ievērojami. Nopirkta arī jauna pļaujmašīna, lai uzlabotu lopbarības sagatavošanu. Visus darbus saimnieces padara pašas, piepalīdz radi un draugi.
Dzintra un Rasma uzsver, ka turpinās strādāt: „Nav jau citu iespēju. Lauksaimniecība ir dzīvesveids. Ko tad citu mēs laukos darīsim? Kādas te ir darba vietas? Uz Īriju brauksim?! Arī tur jau vairs nav vietas.” Abas dzīvo un pārliecinoši strādā ar ticību, ka būs labāk, taču neslēpj, ka valsts mērogā lauksaimnieki jūtas neaizsargāti. Vērtējot, kā valdība atbalsta lauksaimniecību, saimnieces atbild ar skepsi: „Viņi parunā, parunā un viss. Neredzu, ka mūs aizstāvētu. Ministrijās strādājošajiem vajadzētu kaut divas dienas atnākt un paskatīties, kā strādājam.”
Izmaksas pieaug ik mirkli. Degvielas, elektrības, minerālmēslu cenas, tāpat kā piena produktu cenas veikalos cēlušās ievērojami, taču piena iepirkuma cenas krītas. Dz. Bērziņa piekrīt, ka veikalos piena produktiem vajadzētu daudz zemākus uzcenojumus, taču apzinās, ka to lauksaimnieki nespēj ietekmēt.
Saimnieces uzskata, ka lauksaimniecība, arī piena lopkopība tiek iznīcināta mērķtiecīgi. Dzirdētas pat lielo piena pārstrādes uzņēmumu darbinieku sarunas, kurās netiek slēpts, ka jau rudenī mazās piena lopkopības saimniecības, visticamāk, vairs nebūšot. Būšot bankrotējušas. Saimnieces neizprot, kur šādai politikai ir sākums.
Saimnieces skaidro – lai piens būtu kvalitatīvs, finansiālie ieguldījumi nepieciešami arī dažādiem palīgmateriāliem – dezinfekcijas līdzekļiem, papīra salvetēm tesmeņa slaucīšanai, kannu un tesmeņa mazgāšanas līdzekļiem. Tas viss nemaksā lēti. R. Bērziņa neslēpj izbrīnu par kādu sižetu televīzijā, kurā rādīts, kā tesmeni slauka ar netīru lupatu: „Tādu pienu gan negribētos dzert!”
Saimniecība pienu pārdod lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvai sabiedrībai „Piebalga”.
Komentāri