25.marts dzīvo represēto atmiņās

Tas jāizprot jaunajai paaudzei

Pavasaris, mostas daba, bet šodien Latvijā pie karogiem sēru lentes. 1949. gada 25. marta deportācijas ir viena no drūmākajām Latvijas vēstures lappusēm. Dažās dienās padomju okupantu vara otro reizi īstenoja masu deportāciju.

Liepas bibliotēkā savāktas un glabājas liepēniešu, kurus no 1941. līdz 1953.gadam    skāra represijas, atmiņas.  Te jau daudzus gadus pēc atceres brīža pie piemiņas akmens dzelzceļmalā satiekas represētie un viņu tuvinieki.

“Viņiem ir svarīgi tikties. Tas brīdis, kad pieminēt tos, kuri neatgriezās,” saka liepēniete Rasma Lezdiņa. Viņas vīra Andreja Viļņa ģimeni skāra padomju varas nežēlīgās represijas. Andreju Vilni izsūtīja no dzimtajām mājām Maz­straupes pagasta “Dzērvēm”. “Man bija seši gadi. Izveda mani, mammu un vecmammu, kura palika svešumā Tomskas apgabala Koževņikovas rajonā,” stāsta A.Vilnis. Rasma papildina, ka Andreja tēvs tika iesaukts leģionā, tad izsūtīts uz Austrumiem, kur it kā saslimis un miris, vecaistēvs nonāca cietumā un pazuda bez vēsts.

“Kad atgriezos no izsūtījuma, mācījos rakstīt latviski, pabeidzu krievu skolu, studēju. Visu mūžu nostrādāju rūpnīcā “Lode”,” pastāsta Andrejs Vilnis un piebilst, ka nebija, kur atgriezties, jo mājā dzīvoja citi, labi, ka Brīvzemnieku pagastā pieņēma mātes māsa.

Vija Rudoviča nav bijusi izsūtīta, bet okupācijas vara dzimtu iznīcināja līdz pamatiem. “Mam­mas brālis bija Latvijas armijā, aizgāja leģionā un pazuda, tēvs strādāja policijā. Ģi­mene gribēja doties bēgļu gaitās, neizdevās un atgriezās.    Ve­caimātei atņēma māju un zemi un aizsūtīja uz kūdras purvu, 1949.gadā mammu un māsu aizsūtīja uz Sibīriju. Manu tēvu nodeva brālis. Visa Latvijas vēsture vienā ģimenē,” pastāsta liepēniete.

Bibliotekāre Benita Sausiņa pastāsta, ka pati par represijām uzzinājusi vien Atmodas laikā, jo dzimtu tās nebija skārušas.  Lie­pas pagastā dzīvoja vien daži, kuri no pagasta izsūtīti, jo pēc reabilitācijas nebija iespējas atgriezties dzimtajās mājās.

Atmodas gados represijas pārdzīvojušo tikšanās sarunās kultūras nama zāle bija pilna.    “Atmi­ņu sarunās stāsti neatkārtojas. Lai cik piedzīvotais bijis skaudrs, represētie prot atrast arī kādus priecīgus brīžus, tā pārdzīvoto nogludinot atmiņās,” saka B.Sau­siņa, bet V.Rudoviča uzsver: “Tā bija šīs paaudzes dzīve. Ne katrs pārdzīvoto izsāpējis. Meklējot vainīgos, ļaujoties skaudībai, ka kādam klājies labāk, cilvēks cenšas aizstāvēties, sāpes atstāt pagātnē. Bet sāpes jau nepazūd.”

B.Sausiņa uzsver, ka paaudze, kura izcieta represijas, ir apbrīnojama, tā nesalūza, apņēmības un spīta pilna atgriezās. Viņu vecvecāki no muižas izpirka zemi vai to saņēma par brīvības cīņām. Viņiem bija ieaudzināts, ka zeme un valsts ir vērtība, par kuru pašam jācīnās, jāatbild.

“Ja jaunā paaudze vairāk zinātu, ko cilvēki pārdzīvojuši,    šodien    attieksme pret cilvēccīgo būtu citāda, būtu izpratne par to, kas notiek pasaulē.    Kamēr vēl dzīvi represētie, par viņiem jā­stāsta, ko pārdzīvojuši,” viedokli pauž V.Rudoviča un uzsver – ir saprotams, ka bērniem, ja viņu ģimenes nav skārušas represijas un par tām nav stāstīts, deportācijas ir tikai rindiņas vēstures grāmatā.

R.Lezdiņa pastāsta, ka viņu bērni par vecmammas un tantes piedzīvoto Sibīrijā zinājuši no bērnības. “Viņas dzīvoja pie mums, sarunās daudz tika stāstīts par svešumā pārdzīvoto,” teic R.Lezdiņa, bet Andrejs Vilnis piebilst, ka pašam tās ir bērnības atmiņas, kurās ir gan sāpes, gan priecīgi brīži. Viņš pirms gadiem skolā stāstījis par dzīvi un skolas gadiem svešumā.

B.Sausiņa pastāsta, ka atceres brīdis pie akmens dzelzceļmalā vienmēr ir emocionāls. Bieži vien vārdi ir lieki. Viņa atceras, kā kādā piemiņas brīdī pirms ziedu nolikšanas garām traucās vilciens, kas sastāvēja no tādiem vagoniem, kādos izveda uz Sibīriju.

“Atceros, biju sagatavojusi lasīt fragmentu no liepēnieša Vladimira Kaijaka stāsta “Cilda”. Tas ir par sunīti Cildu, kura smagajos deportāciju laikos un arī vēlāk turpina sargāt savu saimnieku māju cerībā, ka viņi atgriezīsies. Izlasīju pāris teikumu, kamols bija kaklā, nevarēju,” atklāj B.Sausiņa.

“30 gadus esam dzīvojuši eiforijā, ka esam savā valstī, ka tā attīstās. Vai varējām iedomāties kaut ko tādu, kas tagad notiek Ukrainā?” saka R.Lezdiņa, bet V.Rudoviča uzsver: “Un tas nav ne atmiņu stāsts, ne rindas no vēstures grāmatas. Jaunajai paaudzei jāveido izpratne par to, kas noticis un var notikt. Arī atceres brīdis represēto piemiņas vietā ir atgādinājums, kā totalitāra vara iznīcina un salauž cilvēku likteņus, min kājām brīvas valstis.”

Šodien Rasma un Andrejs Vilnis Lezdiņi, Vija Rudoviča būs pie piemiņas akmens Lie- pas stacijā un domās kopā ar savējiem, kuri neatgriezās dzimtenē.