Katram mums droši vien ir sava sapņu zeme, kur vismaz reizi mūžā gribētu nokļūt. Cēsniece, arhitekte Vēsma Lukstiņa stāsta, ka Dienvidamerika vienmēr bijis viņas sapnis: “Kādreiz liekas, ka ir sapņi, ko nevar piepildīt, bet, ja ļoti gribam, tie ar laiku tomēr piepildās.”
Gadu mijā vīrs uzdāvinājis grāmatu par Santjago ceļu, ko abi kopā savulaik nogājuši. Vēsma palasījusi, un pārņēmusi vēlme kaut kur aizbraukt. Jautājusi vīram – varbūt vēlreiz Santjago ceļu, bet vīrs teicis – nē, labāk braucam uz Dienvidameriku!
Rūpīgi saplānot
Lēmums pieņemts gada pirmajās dienās, un jau pēc nedēļas Vēsma bija nopirkusi biļetes visiem lidojumiem, arī iekšzemes, rezervējusi viesnīcas. “Izdarīju to īstajā brīdī, jo pēc nedēļas biļešu cenas bija jūtami kāpušas,” saka V. Lukstiņa. “Pirms tam paskatījos, ko piedāvā “Impro”, bet viss bija izpārdots. Ar organizētajiem ceļojumiem ir tā, ka no vienas puses tur viss gatavs, ne par ko nav jādomā, bet tajā pašā laikā ir tāda caurskriešanas sajūta. Programma parasti samērā standartizēta, uzsvars uz iecienītajām tūristu vietām, vēsturiskajām vietām, bet mani interesē mūsdienu arhitektūra. Skaidrs, ka tādas lietas nebūs iekļautas. Turklāt katrā vietā padzīvojot kādu dienu ilgāk, var labāk izjust tās “garšu”, sajūtas.”
Pieturas punkti bija zināmi, un līdz martam, kad devušies ceļā, turpinājusies ceļojuma plānošana. Tas nav ātrs process, bet, kā saka Vēsma, pats plānojot ceļojumu, to it kā pagarini, virtuāli izdzīvojot, meklējot informāciju, ar Google Maps palīdzību pat izstaigājot ielas:
Spilgtākie iespaidi
Pirmā pietura Argentīnā, tad ar prāmi uz Urugvaju, no tā ar lidmašīnu uz Iguasu, kur atrodas viens no pasaules lielākajiem ūdenskritumiem. Turpat arī robeža ar Paragvaju, kājām varēja pāriet pāri tiltam un nokļūt Paragvajā. Gandrīz kā mums Valka un Valga.
“Izmantojām šo iespēju, aizgājām līdz Paragvajai, bet tur neuzkavējāmies, bija ļoti karsti un bijām jau piekusuši. Bet var teikt, esam bijuši arī šajā valstī,” smaidot saka Vēsma. Ceļojuma galapunkts Brazīlijas pilsētā Riodežaneiro, kur dzīvojuši vairākas dienas.
Stāstot par ceļojuma spilgtākajiem iespaidiem, viņa atklāj, ka visspēcīgāko iespaidu atstājis Iguasu ūdenskritums: “Tā varenība ir kaut kas vārdos neizsakāms, bildēs un video neparādāms. Protams, tiek fotografēts, filmēts, bet, kad tagad paskatos, saprotu, tas nespēj parādīt to neaptveramo dabas varenību, tās milzīgās ūdens masas, kas gāžas lejā neskaitāmās straumēs! Tas nav viens ūdenskritums, bet kādi 250 ļoti plašā teritorijā, un vienā skatā, kadrā nav iespējams ietvert.
Otrs spilgtākais iespaids bija Riodežaneiro Metropolīta katedrāle, kas ir ļoti savdabīga piramīdas veida celtne. Tajā ieejot, sajūti grandiozitāti, varenību, tikai ar to atšķirību, ka tā ir cilvēku veidota.
Trešais spilgtākais iespaids bija festivāls Mendozā, kas ilga trīs dienas.” Pie tā ir vērts pakavēties nedaudz ilgāk.
Skaistumkaralienes un sētnieki
Festivāls sācies ar skaistumkaralieņu parādi, kas ilga vismaz pāris stundu. Vispirms ar automašīnu vestas, cik nopratuši, kādreizējās skaistuma karalienes, tad sekoja šībrīža skaistumkaralieņu parāde. Katra vesta ar smago automašīnu, kas īpaši aprīkota, brauciena laikā viņas publikai met augļus. Vietējie uztaisījuši īpašus groziņus uz kātiem, lai ķertu. Taču liela daļa augļu paliek uz ielas, kaut ko nomet arī skatītāji, un varētu domāt, ka pēc procesijas paliek nepatīkams skats, bet tur rasts pārsteidzošs risinājums. Stāsta Vēsma: “Kad oficiālais gājiens beidzas, aiz visiem nāk pilsētas komunālais dienests. Vispirms vīri ar palmu lapu slotām, lai noslaucītu ielu, aiz viņiem brauc ielu uzkopšanas mašīnas, kas satīra, nomazgā ielu. Kā sapratām, šī uzkopšana ir kā parādes sastāvdaļa, cilvēki viņus sveica ar ovācijām.”
Otrā festivāla diena sākās ar tautas deju kolektīvu uzstāšanos. Dejoja bērni, pieaugušie, arī kāds kolektīvs, kurā cilvēki ar īpašām vajadzībām, tad ar savu priekšnesumu uzstājās kāds pāris gados, kas bijis īpaši aizkustinoši. Kā norāda Vēsma, vērojot viņu sniegumu, bija sajūta, ka viņi izdejo visu savu dzīvi, tas bija stāsts dejā: “Pēc pašdarbnieku koncerta sekoja gājiens, kurā gāja cilvēki no dažādām kopienām, ar lozungiem, acīmredzot izvirzot prasības vietējiem politiķiem. Gāja arī Andu iedzīvotāji ar saviem lozungiem, ko nesapratām, bet viņu nopietnās sejas liecināja, ka tur valda kāda iekšēja spriedze, problēma. Tas kaut kā nesaderēja ar iepriekšējā dienā satiktiem uzņēmējiem, kuri teica, ka nekādu vietējo neesot, tikai eiropiešu pēcteči. Nākamajā dienā šis gājiens lika padomāt, ka nemaz tik gludi tomēr nav.”
Vēlreiz braukušas skaistumkaralienes, arī vietējie fermeri, un tradicionālie gani zirgos – gaučo, un vēl un vēl, kā jau īstā festivālā piedien.
Arhitektūra
Vēsma ceļojuma laikā lielu uzmanību pievērsa arhitektūrai. Pilsētās daudz koloniālās arhitektūras, ar ko vietējie lepojas. Urugvajas pilsēta Kolonija del Sakramento ir UNESCO koloniālās arhitektūras mantojums.
Argentīnas galvaspilsēta Buenosairesa un Urugvajas galvaspilsēta Montevideo ir samērā eiropeiskas ar ļoti platām ielām. Montevideo lepojas ar pasaules platāko ielu ar 22 joslām, abās pilsētās skaista, grandioza arhitektūra no pagājušā gadsimta sākuma. Redzamas daudzas jūgendstila atsauces, daudz Art Deco stila ēku. Tiek uzskatīts, ka Montevideo apmēram 30 procenti no pilsētas arhitektūras ir Art Deco stilā.
“Brazīlijā gribēju redzēt 20. gadsimta modernisma klasiķa Oskara Nīmeiera veikumu, kurš uzcēlis Brazīlijas galvaspilsētu Brazilju. Viņam ir daži objekti arī Rio, modernās mākslas muzejs, Nīmeiera centrs. Šajā centrā ir seši objekti – pilsētas teātris, koncertzāle, izstāžu telpas, bet…. visa teritorija nožogota, priekšā sargs. Iekšā var iet, bet tikai kāda pavadībā. Sargs aizveda līdz klientu centram, kur sēdēja seši jaunieši, gaidot ekskursantus. Tobrīd biju vienīgais ekskursants, viens no jauniešiem mani izvadāja, parādīja ēkas, pārsvarā no ārpuses. Ļoti plaši laukumi, skaistas baltas celtnes, bet viss stāv tukšs! Radās jautājums, kāpēc tas nav atvērts cilvēkiem? Kāpēc teritorija ir slēgta? To es nesapratu!”
Nedaudz mistiski. Riodežaneiro iecienītākā tūristu vieta ir gandrīz 40 metrus augstā Jēzus Kristus statuja. Vēsma Lukstiņa norāda, ka visiespaidīgākais skats esot, kad to ik pa laikam ietin mākoņi, tad šis tēls kļūstot mistisks.
FOTO: no albuma
Sajūtas, garšas, mūzika
Vēsma norāda, ka neatņemama Dienvidamerikas dzīves garšas sastāvdaļa ir mūzika: “Argentīnā un Urugvajā tas, protams, ir tango! Cilvēki dejo uz ielām, notiek tango šovi, ko var dēvēt par tango teātri. Atradu informāciju, ka sestdienu vakaros vienā no Montevido centrālajiem laukumiem cilvēki pulcējas, lai dejotu. Diemžēl sestdienas rītā bija jālido tālāk, tas palika neizbaudīts.
Savukārt Brazīlijā valda samba. Katrā Riodežaneiro krodziņā kāda grupa spēlē sambu, tas viss ar tādu azartu, cilvēki aizraujas, metas dejā. Tas ir tīrs dzīvesprieks, un tas ļoti ievelk.”
Baudīta arī vietējā virtuve, vietējie augļi, lai gan neesot bijis augļiem dāsnākais laiks. Vēsma atklāj kādu savu vājību: “Man gribas pagaršot katru augli, ko redzu, pat ja tas nokritis zemē no koka apstādījumos. Neēdu to, bet gribu iekosties, sajust garšu. Bijām vietējā botāniskajā dārzā, tur daudz šo iespēju. Nofotografēju katra koka nosaukumu, kura augli garšoju, lai zināms, ja nu kas…. Bet viss beidzās bez sekām.”
Cilvēki, kuri prot baudīt dzīvi, arī ikdienā esot ļoti izpalīdzīgi, laipni. Bijusi situācija, kad nekādi neesot izdevies nopirkt tramvaja biļetes, jo dažbrīd ar kredītkartēm esot problēmas. Vietējie centušies palīdzēt, un viss beidzies ar to, ka viens no vietējiem nopircis biļetes, naudu no ceļotājiem nepaņemot.
Jautāju, kā tad sazinājušies, vai valodas barjera netraucēja? “Pavisam nedaudz zinu spāņu valodu, bet arī tas mazumiņš noderēja Argentīnā un Urugvajā,” stāsta Vēsma. “Brazīlijā ir portugāļu valoda, un tur vairāk neko par obrigado – paldies nevarēju pateikt. Angļu valodu zina mazākā daļa cilvēku, pat labās viesnīcās to nezina. Taču, kaut kā jau vienmēr, var saprasties, un visu vienmēr atrisinājām. Dienvidamerikā jau vienkārši – ja ar kādu grib atrast kopīgu valodu, vajag sākt runāt par futbolu. Manam vīram tas tīri labi padevās.”
Jautāta par drošības sajūtu ielās, Vēsma saka, ka tikai pašā sākumā bijis nedaudz neomulīgi, bet jau pirmajā vakarā viena pati droši staigājusi pa pilsētu gan Buenosairesā, gan Rio: “Arī tas vajadzīgs, jo īstā dzīve sākas vakaros, kad kļūst nedaudz vēsāks. Ir svarīgi šādās pilsētās nevis tikai ieskriet, bet padzīvot ilgāk. Forši ir tad, kad, kārtējo dienu ejot dzert rīta kafiju uz tuvējo kafejnīcu, tevi jau atpazīst un sveicina!”
Komentāri