Zivju resursus ietekmē ne tikai cilvēks

Retajam negaršo zivis, viens ir iecienījis treknākas, cits — liesākas. Zivju piedāvājums tirgū mainās, dažas iecienītās kļūst par dārgu retumu, plauktos parādās citas.

Cik bagāti ir mūsu jūras, ezeru un upju zivju krājumi, kas tos ietekmē, saruna ar  Zināt­niskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītāju, ihtiologu Ivaru Putni.

– BIOR speciālistu uzdevums ir izpētīt un sniegt zinātniskās rekomendācijas par zivju resursu stāvokli, ekosistēmas veselību, vērtēt tendences, kuras var ietekmēt nākotnē,  arī to, kas darāms dzīvotņu un nārsta vietu vai migrācijas iespēju atjaunošanai, tāpat arī veikt zivju resursu atražošanas zinātnisko uzraudzību. Lēmumus nepieņemam, tas ir politiķu ziņā.   

Lai kaut ko vērtētu, secinātu, ir nepieciešami dati. Ne tikai Latvijai, arī citām Eiropas valstīm, jo kopīgos projektos meklējam atbildes, kas notiek ne tikai Baltijas jūras ūdeņos. Braucam jūrā, ņemam paraugus. Jāsaprot, piemēram, kāda ir brētliņu, reņģu zveja, kāda vecuma zivis lomā, laboratorijā pārbauda bioloģiskos parametrus, piemēram, augšanu, dzimumsastāvu un nobriešanu, Tāpat vērtējam zivju sabiedrību jūrā. Pētām arī iekšējos ūdeņus.

– Vai ir satraukums par situāciju?
– Ir zivju sugas, kuru populācija palielinās, citu samazinās. Izmaiņas var būt straujas pat viena gada laikā, reaģējot, piemēram, uz bargu ziemu. Vissa­t­raucošākā situācija ir ar migrējošajām sugām, lašiem un zušiem. Tā kā klimats mainās, izzūd dabiskās nārsta vietas un samazinās ūdeņu piemērotība konkrētu sugu izdzīvošanai. Šo zivju samazinājums ir vērojams ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Savukārt siltūdens sugām, karp­veidīgajām, tāpat tām, kurām patīk barības vielām bagātāka vide, piemēram, vimbām, klājas labāk. Ne jau tikai cilvēki vainīgi, jo pārāk izmanto dabas resursu, izmaiņas rada vairāki faktori.

Darbojos Baltijas jūras zivju krājumu novērtēšanas grupā, un redzu, ka gads no gada atšķiras, bet ir svarīgi, lai vismaz daļa mazuļu izdzīvotu. Brētliņa ir visvairāk zvejotā zivs Baltijas jūrā. Pēdējos gados Latvijā nozvejo 20–30 tūkstošus tonnu brētliņu gadā. Nesen novērojām, ka trīs gadus pēc kārtas bija slikta brētliņu mazuļu izdzīvotība, rezultātā veidojās neražīgas paaudzes. Jūrā samazinājās brētliņu kopējais daudzums, no tā cieš zvejnieki un arī jūras ekosistēma. Šogad reņģu un brētliņu daudzums palielinās. Kāpēc? Arī to grūti uzreiz saprast. Tāpat ar lašiem, kas Gaujas baseinā šogad uzrāda pozitīvas izmaiņas, bet Ventā to skaits samazinās. Kas dabā noticis, kādi apstākļi sakrituši?

Brētliņai nārsta sezona ir visa vasara. Reņģes nārsto pavasarī un rudenī, bet rudenī aizvien mazāk. Migrējušajam lasim pērn bijis veiksmīgs gads, bet jūrā tiem lielu kaitējumu nodara roņi.

– Savulaik katrā veikalā varēja nopirkt mencas, nu tās kļuvušas par retumu.
– Menca ir tradicionāla Baltijas jūras suga, plēsējs. 2004., 2005. gadā biju pētnieciskā reisā jūrā, tralī bija divas četrus, piecus kilogramus smagas mencas. Šķita, kārtīgas zivis. Pieredzējušie kolēģi teica, lai neākstāmies, tās nav mencas, kādreiz bija 20–30 kilogramus smagas. Tagad mencas ir mazas un reti pārsniedz 40 centimetrus. Tas parāda, kā populācija mainījusies.

Mencu krājums sāka samazināties jau ap 2000. gadu, bija zinātniskās rekomendācijas, ka specializētā zveja jāpārtrauc un jāļauj krājumam atjaunoties. Jāpatur prātā, ka attīstītai zvejai ir liela ekonomiskā nozīme, un pieņemt politisku lēmumu, aizliegt zvejot, nav viegli. Un zveja turpinājās. Kad zvejnieki nevarēja nozvejot piešķirtās kvotas, sākās satraukums. Taču mencu populācija samazinājās arī vides apstākļu dēļ. Menca ir jutīga, lai nārstotu, tai vajag sāļu, ar skābekli bagātu ūdeni. Ūdens kļuvis nepiemērots nārstam. Vai mencu populācijā būtu citāda situācija, ja būtu pārtraukta zveja, šobrīd droši nevar pateikt. Patlaban mencas Baltijas jūrā specializēti zvejo tikai Krievijā, un nav novērojams, ka populācija atjaunojas.

Pētnieki novērojuši, ka ir gadi, kad parādās mazas mencas, bet pēc dažiem gadiem pazūd. Vācieši izpētījuši, ka mencai ūdens temperatūras robeža ir 15 grādi, ja tā ir augstāka, zivis var iet bojā, savukārt dziļumā, kur vēsāks, trūkst skābekļa un barības. Lielākai daļai zivju sugu, jo mātīte lielāka, jo ikri lielāki. Lielo mencu šobrīd ir kritiski maz, bet mazo mencu ikri nespēj attīstīties. Somijā Ālandu salu rajonā gan parādās liela izmēra mencas. Salīdzinājumam var minēt, ka padomju gados Igaunijas ūdeņos bija gadījums, kurā pusstundu ilgā pētnieciskajā tralējumā tika nozvejotas septiņas tonnas mencu, un 200 zivis bija smagākas par 20 kilogramiem.   

– Apaļais jūrasgrundulis ir uz palikšanu. Vai tā problēma, vai resurss?
– Ir dažādas teorijas, kā tas nonācis Baltijas jūrā, bet ticamākā, kad tas ieradies ar kuģu balastūdeņiem, jo apaļā jūras grunduļa ikri ir ļoti dzīvotspējīgi. 1995. gadā tas pirmoreiz tika kon­s­tatēts pie Gdaņskas Polijā, 2004. gadā monitoringā Latvijā atklāja divus.  2006. gadā zvejniekiem nozvejā parādījās daži kilogrami. Kā rūpnieciska zvejas suga apaļais jūrasgrundulis ir kopš 2013. gada. Visaugstākā nozveja bija 2018. gadā, kad tā pārsniedza 1000 tonnas.

Šīs nelielās, taču ārkārtīgi piemēroties spējīgās zivs dabiskais izplatības areāls ir Azovas, Melnās un Kaspijas jūras reģions. Apaļais jūras grundulis ir konkurents vietējām sugām un reizē arī resurss piekrastes zvejai. Situācija ir jāizmanto. Vairākas valstis kopīgā projektā pēta, kā šo zivi varētu izmantot, kādus produktus gatavot. Cil­vēki ierauga melnu zivi ar lielu galvu, un uz pannas neliek. Noieta tirgus ir Ukrainā, jo tur šī suga ir pazīstama. Pie Azovas jūras grundulim ir pat piemineklis, jo bada laikā tieši šis resurss palīdzēja izdzīvot. Interesanti ir tas, ka mūsu jūrā tas izaug lielāks nekā sugas dabiskajā izplatības areālā.

– Viss, kas notiek dabā, ietekmē, un vēl arī cilvēks. Pētnieki vāc datus, analizē, bet ne jau visu var aptvert.
– Jūrā monitoringu veicam katru gadu. Redzējām, kā apaļā jūras grunduļa populācija palielinās. Izdarīt secinājumus varam tikai tāpēc, ka palīdz arī zvejnieku iesaiste. Viņi nodot datus par nozvejotajām zivīm, redzam, kā ar gadiem dažādas populācijas mainās, kura samazinās, kura palielinās.

Makšķernieks arī var būt part­neris pētniekam. Ezeros regulāri tiek veiktas izpētes un, ja ir licencētā makšķerēšana, ir dati par lomiem. Šobrīd aktīvi domājam, kā salikt kopā makšķernieku un zinātniskās uzskaites datus. Piemēram, zinātniskās izpētes zvejā līdakas ir grūti novērtēt, bet, ja makšķernieki iesniegtu informāciju par saviem lomiem, varētu vērtēt izmaiņas, precīzāk izstrādāt apsaimniekošanas plānu. Tādā veidā katrs makšķernieks var piedalīties zivju resursu nākotnes veidošanā. Ja būs dati, pa gadiem redzēsim, kādas līdakas un cik daudz ir lomā Alaukstā. Makšķer­niekus taču arī interesē citu lomi. Sociālajos medijos daudzi dalās, ko noķēruši.

Latvijas ūdeņos ik gadu ielaiž miljoniem zivju mazuļu, jābūt mērījumiem, ko tas devis, tāpat kā pamatojumam, kāpēc kādas ūdenstilpes resursi jāpapildina. Atskaites palīdzētu arī izprast, kas notiek, piemēram, ar Eiropā apdraudēto zuti, kura krājumi tiek vērtēti kā ļoti kritiski. Latvijā zutis ir tradicionāla zivs. Tam ir sarežģīts dzīvesstāsts — lielāko dzīves daļu pavada upēs un ezeros vai jūras piekrastē, bet nārstot dodas uz Sargasu jūru. Dabiskā zušu populācija samazinās. Pirms gadiem tika īstenota zušu izlaišanas programma, un makšķernieku, zvejnieku lomos tie vēl ir. Taču to izlaišana bija gana sarežģīta. Zušus ķēra Eiropas piekrastē, tad ar lidmašīnām veda uz Ziemeļvalstīm un pēc tam izlaida mūsu ūdeņos. Zušus nevar pavairot un audzēt akvakultūrā, tādēļ tā nu jau uzskatāma par ekskluzīvu zivi. Tas redzams arī tās cenā.

– Ik pa laikam tiek runāts par kaitējumu, ko upēm un zivīm nodara mazās hidroelektrostacijas, dambji.  Igaunijā ir pieņemts likums, ka šķēršļu īpašniekiem noteiktā laikā tie jānovāc vai arī jānodrošina zivju migrācija. Ir arī fondu atbalsts.
– Tā ir politiskā griba, politiķu lēmums. Mums ir saraksts, kurus šķēršļus likvidējot, būtiski atjaunotos upju ekosistēmas. Ir vien daži gadījumi, kad šķēršļi nojaukti, un redzams, kā tas ietekmē zivis. Notiek sajūtu līmeņa diskusijas, nevis tiek vērtēts, kādu labumu makšķerēšanas tūrisma, dabas resursu attīstībā dod kāds nojaukts dambis. Ir jāizsver, kurā virzienā ejam, kas ir svarīgāks, jārunā un jāizprot situācija.

– Makšķernieku paaudzes mainās, arī viņu tehniskās iespējas.
– Makšķernieku ir ļoti daudz. Tehnoloģijas attīstās, bet ne domāšana. Ekonomikā ir termins kopējā resursu traģēdija. Noķ­e­rot zivi, makšķernieks nereti domā, ja es to nepaturēšu, to izdarīts cits. Protams, azartu dod cīņa ar lielo zivi, kuru gribas noķert. To var noķert un atlaist. Tā ļoti daudzi dara. Ar eholoti ezerā var censties atrast pēdējo lielo zandartu, bet jāizprot lielo zivju ekoloģiskā vērtība. Par to ir jārunā, tas jāskaidro. Arī pēc gadiem taču gribēsim gan makšķerēt, gan celt galdā zivis.

 Tematiskā lapa tapusi sadarbībā ar Gaujas Ilgtspējīgas attīstības biedrību un Valsts zivju fonda atbalstu.