Uz ekrāna satikt izcilās basketbolistes Uļas pieaugšanu

Kopš pirmās idejas līdz filmas “Uļa” pirmizrādei ir pagājuši pieci ga­-di — to kinoteātrī “Cēsis” pēc pirmā seansa pilnajai skatītāju zālei atzina filmas māksliniece Ieva Jurjāne. Ideja par izcilās latviešu basketbolistes Uļjanas Semjonovas, kas jau pamatskolā bija pāraugusi savus vienaudžus, pieaugšanas pārdzīvojumiem un ieiešanu basketbola pasaulē, apaudzēta ar stāstiem un laikabiedru liecībām, līdz melnbaltais, bet stilistiski kolorītais stāsts ir nonācis pie skatītājiem.

Starp Cēsu pirmizrādes skatītājiem “Druva” sastop lielākoties cilvēkus, kuri neatzina sevi par kvēliem sporta faniem, bet Uļjanas Semjonovas, mīļi sauk­tas par Uļu, sniegums un siltā personība ir kaut mirkli bijusi uzmanības lokā teju katram, jo īpaši vecākajai paaudzei. Cēsniece Dace Pētersone gan uzsver, ka Latvijas sieviešu basketbola slavas gājienā spēlē nozīmīgs visas komandas darbs, taču Uļa bijusi īpaša ne tikai sportā, bet arī ar darbiem ārpus laukuma. Sevi par sporta fani neatzīst arī Mārīte Leitena, taču uz šo filmu “skrējusi” zibenīgi. “Skumīgi, ka viņa pati to vairs neredzēs,” pārdomās dalās kundze, retoriski vaicājot — nez kā viņa uz to būtu reaģējusi.

Arī Gunta un Līgonis Ozoliņi sevi par sporta līdzjutējiem neuzskata, taču abi uzsver Uļjanas cilvēciski nozīmīgo lomu — kā aktīvā sporta laikā, tā arī jau atbalstot pensionētos sportistus. Starp skatītājiem avīze satiek arī Aldi Andersonu, kurš ir aktīvs sporta notikumu sekotājs un U. Semjonovu redz kā Latvijas basketbola simbolu.

Vairāki no pirmizrādes apmeklētājiem avīzei atzina, ka biļetes uz īpašo seansu saņēmuši kā dzimšanas dienas dāvanas. Cēsnieks Jānis Pušpurs pastāstīja, ka Uļjanas aktīvo sporta gaitu laikā pat īsti nav sekojis basketbola panākumiem, bet vairāk tieši viņas darbībai pēc tam.

Skatītāju vidū bija sastopami arī jaunieši. Avīze uzrunāja divas devītklasnieces no Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas, kuras gan atzina, ka par U. Semjonovas vārdu uzzinājušas vien skolā. Una Sproģe pastāstīja, ka līdz Uļas stāstam nonākusi caur sporta teorijas izzināšanu par basketbolu Latvijā. Savukārt Elīza Fokerote atzina, ka viņai patīk sports, tamdēļ interesē viss, kas Latvijā ar to bijis sais­tīts, tostarp arī basketbola vēsture. Viņa Uļjanas vārdu zinājusi jau sen un pat paguvusi divkārt redzēt Uļu klātienē, taču īpaši saausījusies, kad padzirdējusi par šīs filmas tapšanu. “Viņai, protams, bija arī ļoti daudz sasniegumu, bet kopumā viņa bija tāds ārkārtēji iedvesmojošs cilvēks!”

Cēsu skatītāju vidū izdevās sastapt arī kādu bijušo basketbolistu — Jāni Brici, kurš 1959. gadā spēlējis kopā arī ar cēsniekiem un sporta laukumā ticies arī ar leģendāro basketbolistu, raiskumieti Jāni Krūmiņu. Arī J. Bricis nav varējis laist garām izdevību noskatīties filmu par Uļjanu, kuras spēle no malas savulaik vērojis tikpat kaismīgi.

Filmā ir vairāki zīmīgi mirkļi, kuri, iespējams, saturiski pat neuztur stāstu, bet ir nozīmīgi noskaņas radīšanā, kā, piemēram, filmas iesākumā izmantotais stāsts par Uļjanas uzņemšanos kādā Jaungada pasākumā tēlot eglīti, esot apspraustai ar egļu zariem. Tieši šīs nianses vēl jo vairāk liek aizdomāties par to ikdienu un to, kā meitene sadzīvoja ar savu garo stāvu. Tiesa, arī abi filmas veidotāju pārstāvji atzina — tapšanas gaitā radušās vēl vairākas sižetiskās līnijas, ko, iespējams, būtu bijis vērts attīstīt, tomēr lemts sašaurināt fokusu tikai uz neordināra cilvēka pusaudžu vecuma pārdzīvojumiem un viņas pirmajiem soļiem basketbolā. Tieši tamdēļ arī filma noslēdzas līdz ar Uļas pirmajiem lielajiem panākumiem sportā.

Pirms filmas videoierakstā skatītājus uzrunāja galvenās lomas tēlotājs Kārlis Arnolds Avots, kurš patlaban atrodas filmēšanā Īrijā. “Uļas” veidošanu viņš atzina kā savu “garīgo pieredzi”, atzīstot bezgalīgo mīlestību un cieņu pret paša atveidoto personību. Filma sākumā bijusi K. A. Avota ideja, kam gan leģendārā basketboliste ne uzreiz piekritusi, taču galu galā akceptējusi viņa ideju un pat dalījusies ar personīgām atmiņām no sava agrīnā pieaugšanas laika. Filmas producents Guntis Trekteris cēsniekiem atzina, ka ceļš uz filmu gan bijis “garš un grūts” — gan, viņaprāt, izvēle aktierim vīrietim spēlēt meiteni nav tas ērtākais risinājums, gan arī nonākšana pie melnbalta attēla izvēles viņam kā producentam nav bijusi viegla. Taču kā sarunā uzsvēra māksliniece I. Jur­jāne, tieši K. A. Avota apņēmība un gatavība šī stāsta atveidošanai bijusi tā, kas visus iedvesmojusi, kā arī ļoti palīdzējuši aktiera atrastie materiāli un oriģinālās fotoliecības no Uļjanas komandas biedreņu krājumiem.