No arbūziem uz sparģeļiem un citiem dārzeņiem

“Mūsu klienti ir miljons!” tā priecīgi un lepni par savas produkcijas pastāvīgajiem pircējiem saka Priekuļu Ģimenes dārzniecības “Lieloga” saimniece Ruanda Dembovska.

Ruanda atceras, ka pirms gadiem pieciem, sešiem vīram paziņojusi, ka turpmāk viņi audzēs arbūzus. Pašu saimniecībai nosaukums arī iedots par godu lielajai ogai – arbūzam.

Uzaugusi laukos Ventspils pusē, Ruanda gluži labi pratusi dārzkopības darbus, tomēr gadu gaitā, vairāk strādājot birojā, no tiem attālinājusies. Par savas saim­niecības darbības pirmsākumiem īpašniece atminas: “Sākot dzīvot Priekuļos, biju sev iekopusi mazu dārziņu pie mājas, bija arī mazītiņa siltumnīciņa. Tobrīd strādāju uzņēmumā, kas lauksaimniekiem vairumtirdzniecībā pārdod minerālmēslus. Braucot uz zemnieku saimniecībām, redzēju tādus saim­niekotājus, ka man likās – ja jau šādi saimniekojot, to var izdarīt, tad taču es arī mierīgi to varētu. Tā arī tā doma pamazām nostiprinājās.”
Lai ideju par saimniekošanu īstenotu, esot nācies meklēt, kur nomāt zemi, jo pašiem tādu platību nav. “Pirmajā gadā gandrīz visa platībā iestādījām arbūzus, vēl laikam pavisam nedaudz bija saldā kukurūza,” atmiņās kavējas saimniece, piebilstot, ka togad tikuši atalgoti ar iesācēju veiksmi – novākuši gandrīz piecas tonnas arbūzu. “Lielo­gas” īpašniece atzīstas, ka sākotnēji vīrs nemaz nav ar sajūsmu uzņēmis domu par savas arbūzu audzēšanas saimniecības izveidi, bet drīzāk bijis skeptiski noskaņots. Turklāt pirmajā saim­niekošanas gadā Ruanda pati vēl strādājusi algotu darbu, bijis grūti organizēt laiku, lai paveiktu visus darbus. Tomēr, kad uz apstādītā arbūzu lauka aizmetušies zaļie bumbuļi, sākuši strauji augt un briest, arī Edijs piekritis, ka ideja par savu saimniecību bijusi laba. “Sākumā arbūzus izvadāju uz mājām. Atceros, ka Valmierā man maršrutā bija 32 adreses. Biju “pārnavigējusies”,” tagad ar smaidu atceras audzētāja, piebilstot, ka laimīgā kārtā tobrīd degvielas cenas nebija uzkāpušas tādos augstumos, kā tas ir tagad. Vadājuši ražu arī uz Cēsīm, Siguldu un Smilteni. Pēc pirmās iesācēju veiksmes nākamajā sezonā piemeklējis, pašas saimnieces vārdiem sakot, “asaru gads”. Sapr­otot, ka ar pašu zināšanām audzēšanā nebūs pietiekami, Ruanda apmeklējusi arbūzu audzētāju Gātciemā. Tobrīd nav pat ienācis prātā, ka iegūtās zināšanas nav prātīgi uzreiz likt lietā nomātajā zemes gabalā, kurš pirms tam gadiem nav bijis apsaimniekots.

“Uzlikām ilgtermiņa ģeotekstila plēves. Bija vēss pavasaris, kas pat likās labi, jo zeme mazāk izkalst (mēs laistīšanai ūdeni vedam no mājām). Visus stādus es pati audzēju no sēkliņas. Apstādīju visu lauku un, tā kā bija salīdzinoši mitrs un vēss, pāris dienu tur nerādījos. Kad uznāca dažas dienas siltums, braucu skatīties, kas notiek. Biju šokā, jo visi arbūzu stādi bija nolaiduši galvas. Atklājās, ka katrā no tiem ir iemeties drāts­tārps! Togad iestādījām kādus divarpus tūkstošus stādu, bet izdzīvoja varbūt kādi piecdesmit,” skarbo pieredzi atstāsta Ruanda. Tikai pēc tam uzzinājusi, ka vēsais un mitrais laiks drātstārpiem tieši patīk, īpaši, ja augstāk ir “uzklāts” galds ar delikatesēm – arbūziem. Jautāta, kā nenolaida rokas, kad viss darbs bija vējā, uzņēmēja atbild: “Laikam tas manī bija tāds kurzemnieces spīts, kas lika nodomāt – nekā nebija, es nepadošos!”

Drīz vien jau pircēji tirdziņos sākuši jautāt, ko “Lieloga” bez arbūziem vēl piedāvā pārdošanā. Pamazām piedāvājuma klāsts palielinājies, un nu jau sortimentā ir plaša izvēle. “Laikam tas bija kāds otrais kārtīgais ražas gads, kad mēs ar draudzeni no Holandes pasūtījām stādīšanai sparģeļus. Viņa Saldus pusē Kurzemē, bet es šeit – Priekuļos,” teic audzētāja. Tagad jau trīs sezonas klientiem tiekot piedāvāta sparģeļu raža. Tiesa, saimniece atzīst, ka pieprasījums pēc tiem tāpat esot lielāks un izaugušais faktiski tiekot izķerts, tikko kā novākts. “Tāds tikko novākts vietējais sparģelītis jau ir arī fantastisks, kraukšķīgs,” produkciju uzslavē pati audzētāja, piebilstot, ka šie tepat augušie sparģeļi kvalitātē neesot pat salīdzināmi ar lielveikalos nopērkamo ievesto produkciju.

Ruanda arī palepojas, ka visu audzē, neizmantojot ķīmisku apstrādi. “Nu, ja ir tur kāds sliktums iemeties un augs aiziet bojā, tad vienkārši stādu jaunu. Esmu savu reizi kādu nezāli apkarojusi plikā laukā, bet augam liet kaut ko virsū – to gan ne,” teic Ruanda, paskaidrojot, ka klientu lokā netrūkstot arī alerģisku cilvēku, kas ir ļoti jutīgi pret dažādām vielām.
“Tagad jau ir tā, ka savos dažos hektāros izaudzējam visu ko. Kad braucam uz tirdziņiem, mūsu galds ir pilns. Mums nav daudz apjoma ziņā, jo zemes ir tik, cik ir, bet sortiments ir ļoti plašs,” pastāsta audzētāja, atzīstot, ka pamazām no audzēšanas nonākusi arī līdz produktu pārstrādei. “Lieloga” pircējiem piedāvā plašu fermentētu dārzeņu klāstu, kā arī marinējumus.

Ruanda arī palepojas, ka iemācījusi saviem klientiem ēst Briseles kāpostus, ko ne viens vien savu reizi ir pagaršojis un nospriedis, ka neiet pie dūšas. “Nāca kolēģi tirgū klāt un teica, ka neviens taču Cēsīs neēdīs tos Briseles kāpostus! Cilvēki nopērk tos saldētos lielveikalā, vienreiz uztaisa, pagaršo un viss. Taču kad pagatavo svaigi novāktus, ir cita lieta. Tagad es vairs nespēju izaudzēt, cik ir pieprasījums,” atklāj “Lielogas” saimniece. Tāpat viņiem labi izdodoties izaudzēt arī “dienvidniekus” artišokus.