Cēsnieks Kristaps Reķis ir topošais veterinārārsts, kurš praktizē privātajā klīnikā Ķegumā. Viņš studē veterināriju Latvijas lauksaimniecības universitātē un pavisam drīz kļūs par diplomētu dzīvnieku ārstu.
„Beidzu Smiltenē tehnikumu un ieguvu vidējo speciālo izglītību -veterinārais feldšeris. Pašlaik strādāju Ķegumā veterinārajā aptiekā un vadu doktorātu. Vispirms atbildu par to, lai doktorātā būtu viss nepieciešamais, sākot no medikamentiem, narkozei vajadzīgajiem preparātiem, ķirurģiskā aprīkojuma, beidzot ar profilaktiskajām vakcīnām. Strādāju arī ar mazajiem dzīvniekiem – suņiem, kaķiem, operēju. Bet mans aicinājums ir lielie dzīvnieki. Gribētos braukt pie tantiņām uz laukiem. Viņas man pastāstītu, ko redzējušas, ko ne. Tas jau ir kaut kas līdzīgs pastnieka darbam: „Ko tad Elza dara? Viņai atkal Gauja slima? Laikam atkal nepareizi baro…” Tas man patiktu,” stāsta 27 gadus vecais jaunietis un vaicāts, ko nozīmē strādāt šādu darbu, saka: „Telefons veterinārārstam var zvanīt 24 stundas diennaktī, ja gribi būt labs mediķis un palīgs saimniekiem un viņu dzīvniekiem, strādāsi visu laiku. Veterinārais ārsts strādā vispirms ar cilvēku, ieskaidrojot pareizo, nepareizo, mierinot. Pēc tam pievēršas dzīvniekam. Teikšu godīgi, pēc dzīvnieka acīm vien, pēc skatiena var pateikt, kā viņš jūtas. Man no mazām dienām līdzās bijuši suņi, kaķi un citi dzīvnieki. Uzskatu, ka par veterinārārstu nevar mācīties cilvēks, kurš mīl dzīvniekus, kurš tos visu laiku paijā un mīļo. Veterinārais speciālists iet sniegt palīdzību. Ir jābūt savai stingrai un profesionālai nostājai. Ja dzīvnieki patīk, tad jāiet mācīties drīzāk par zootehniķi vai ko tādu.”
Vaicāts par pirmo operāciju, Kristaps atminas Smiltenes tehnikuma 2. kursu.
„Sākās ķirurģijas nodarbības, un pasniedzēja rādīja kaķenes kastrāciju. Visu sagatavoju, veicot pirmo griezienu, jutu, ka esmu tuvu ģībonim. Domāju, kas es par vetārstu? Tā bija pirmā reakcija, kura daudzus no šī amata atbaida. Jo jāsaprot, ka veterinārija ir sava veida darbs mēslos – strutas, asinis, netīras brūces, amputācijas, zarnas… Esmu jau iemācījies pareizi domāt un elpot, jo kādreiz tiešām ir sajūta, ka rauj. Bet tam tiek pāri. Bet pirmo kaķeni operēju divas stundas. Tagad man tas ir nepilnas pusstundas darbs,” stāsta Kristaps un atklāj, ka viņam savā darbā visvairāk patīk tieši ķirurģija.
Runājot par dzīvniekiem, Kristaps norāda, ka kādreiz nākas dzīvniekam amputēt kādu ekstremitāti. „Bet ne vienmēr saimnieki saprot, ka dzīvnieku var nevis iemidzināt, bet operēt un ļaut tam skriet uz trim kājām. Esmu teicis, ka skolā nemācos iemidzināt dzīvniekus. To var izdarīt katrs. Jāsaka, ir divu kategoriju saimnieki – tie, kuri domā par dzīvnieku, un tie, kuri tikai par sevi. Kā tad man tagad būs – suns ar trim kājām vai kaķis bez astes?! Bet suns viņam varbūt ir bijis līdzās, sācis riet, kad dedzis Adventes vainags, un paglābis māju no ugunsgrēka. Tad saka: „Reksi, paldies!” Bet Reksis pēc nedēļas salauž kāju un saimnieks: „Midzinām nost!”,” pārdomās dalās Kristaps un saka – veterinārija nav domāta sievietēm.
„Es veterinārijā sievieti saskatu kā terapeiti. Jā, viņa varētu strādāt ar mazajiem dzīvniekiem, bet ar lielajiem gan ne. Tad sieviete zaudē savu šarmu un grāciju. Turklāt sieviete ir ģimenes pavarda kūrēja. Nav labi, ja sieviete nemitīgi ir prom no mājas, jo jāskraida pa saimniecībām dienu un nakti,” domās dalās topošais veterinārārsts un norāda, ka šajā profesijā nopelnīt var tad, ja labi strādā, nevienam neatsaka palīdzību un iekaro klienta simpātijas.
Kristaps stāsta, ka cilvēku attieksme dažkārt pret dzīvniekiem ir vienkārši šokējoša.
„Gadījies, ka pie klīnikas piebrauc viens ar „Lexus” džipu, izņem krutākās šķirnes kaķi vai suni un saka: „Nomidziniet, mēs pārceļamies dzīvot citur, mums tas dzīvnieks vairs nav vajadzīgs…” Tajos mirkļos esmu vienkārši šokēts. Kādreiz šos dzīvniekus aizvedam uz patversmēm. Mūsdienās četrkājainie mājas mīluļi kļuvuši arī par stila un modes lietām. Tās trakās suņu kāzas, drēbīšu pirkšanas, plīvurošanās, vedēji un kūkas… To bieži “Privātajā Dzīvē” apraksta. Man liekas, ka tiem cilvēkiem dzīvē kaut kas nav piepildījies. Viņi ņem mazos sunīšus, nēsā rokās, kad atnāk pie manis, ieraugu, ka tas sunītis nemaz kājām staigāt nemāk. Tās ir galējības. Tāpat nereti cilvēki iegādājas suņus par 500 latiem un nesaprot, ka nevar atļauties tik īpašas šķirnes dzīvnieku atbilstoši barot,” saka Kristaps un neslēpj, ka strādā savā sapņu profesijā. Viņš atklāj, ka sapņo par savu klīniku. Un, iespējams, kādreiz tā tiks atvērta Cēsīs. Kaķis saka: – Saimnieks mani baro, izved ārā, apmaina man tualeti. Es esmu Dievs. Suns saka: – Saimnieks mani baro, izved laukā, samīļo. Viņš ir Dievs. Kaķis uzmet visus. Viņš saimniekam saka – tu pie manis dzīvo, šis ir mans hūts. Bet suns dzīvo pie saimnieka un sargā viņam māju.
Komentāri