Vasara jau galā. Līdz ar to arī mans darbs laikraksta “Druva” redakcijā. Gadalaiks, kas ierasti pavadīts atpūšoties, strādājot laukos, baudot sauli un dejojot spirgtajā lietutiņā, šogad izjusts caur dažādiem rajona notikumiem, cilvēkiem un darba ritmu.
Līdz ar vidusskolas gadiem manī ausa sapnis par žurnālistes karjeru. Pamazām uz to virzījos, rakstot pagasta avīzītei, piedaloties interesantos konkursos, iestājoties Rīgā žurnālistu kursos “Noruna”. Pēc vidusskolas pērn netiku augstskolā žurnālistu programmā. Sāku pārdomāt, vai sapnis ir reāls un man lemts? Gandrīz vai noticēju, ka ne.
Pavisam nejauši pavīdēja iespēja vasarā strādāt rajona laikrakstā. Piezvanīju, apjautājos un nolēmu mēģināt. Šobrīd nožēloju vien to, ka studiju dēļ darbs jāpārtrauc. Taču mūsdienās bez augstākās izglītības nākotnei perspektīvas ieraudzīt nav iespējams, tādēļ nesūrojos.
Divus mēnešus pavadot “Druvas” žurnālistu kolektīvā, simtprocentīgi sapratu – šī ir mana dzīves niša. Īstā profesija, ko mācīties dzīvei. Sapnis atguva spožumu. Zinot, ka žurnālistika ir nevis darbs, bet dzīvesveids, šovasar par to pārliecināties vēl netiku. Kolektīvā biju jauniņā, nepieredzējusi, visu apguvu no pamatiem, tādēļ vakari un nedēļas nogales man bija brīvas.
Jāsaka liels paldies visiem kolēģiem par pacietību un iejūtību, kas bija nepieciešama, ievedot mani žurnālistikas pasaulē. Prieks, ka redakcijas kolektīvs neuztvēra mani kā zaļknābi, kas maisās pa kājām. Vērtīgu pieredzi un padomus ieguvu no fotogrāfa Māra Buholca, kas, ejot ielās, koriģēja katru manu sarunu ar cilvēkiem. Tā ieguvu modeli, kā uzrunāt cēsniekus, lai viņi neatteiktos ar mani runāt.
Liels dārgums redakcijai ir profesionāla žurnāliste Ilze Kalniņa. Ar viņu man bija iespēja pavadīt kopā mācību dienu Zosēnos. Reiz no skolas jau biju ēna toreiz vēl žurnālistei Andrai Gaņģei, tagad atkal tas pats variants, tikai soli solī sekoju Ilzei. Uzzināju daudz ko tādu, ko augstskolā neapgūšu nekad.
Visvairāk ar mani un maniem rakstiem strādāja redaktore A.Gaņģe. Šķiet, viņai tas bija grūts laiks. Jāveido ne tikai avīze, bet jārod brīdis, kad parunāt, dot ieteikumus un idejas par manis veidotajiem rakstiem. Kopā ar viņu strādāt bija liels ieguvums manai profesionālajai izaugsmei.
Ik diena pagāja, meklējot sižetu, runājot ar cilvēkiem, braucot uz notikumiem, zvanot pa telefonu. Darbs bija tik spraigs, ka aizmirsās satraukums, neziņa, ko jautāt, bažas, ka to nespēšu. Strādāju ar skolēniem, jo veidoju skolu vasaras lapusi. Viesojos pie lauku cilvēkiem, jo lauksaimniecība cik necik man zināma. Daudz laika pavadīju pie datora, veidojot rakstus. Iepazinos ar avīzes veidošanas sistēmu, apzinoties, ka žurnālista darbs neaprobežojas vien ar cilvēku sarunām, faktu vākšanu un rakstu nodošanu.
Gandarījums liels, ka riskēju strādāt “Druvā” bez zināšanām un pieredzes. Tagad esmu pārliecināta, ka vērts Vidzemes augstskolā mediju studijas un žurnālistiku studēt četrus gadus. To nenožēlošu.
Vasara “Druvā” bija pieredzes bagāts un vērtīgs laiks.
Komentāri