Kopš skolu jauniešiem Jāņmuižā dota iespēja iegūt pavāra prasmes, pagājuši 22 gadi. Bija laiks, vēl pirms pāris gadiem, kurā, lai iestātos pirmajā kursā ēdināšanas pakalpojumu specialitātē, nācās izturēt konkursu. Tagad jauniešu interese samazinājusies un var iestāties bez konkurences.
Pedagogi no Priekuļu un Jāņmuižas Valsts tehnikuma ievērojuši – ja 1. kursā uzņem 35 audzēkņus, tad par pavāriem vēlme un interese strādāt galu galā izrādās pusei no grupas. Taču darbu profesijā arī tagad var atrast, jābūt tikai uzņēmībai. Iztaujātie kafejnīcu un ēdnīcu vadītāji Cēsīs, arī Valmierā saka – labu pavāru trūkstot. Lai pie tāda tiktu, dažkārt nākoties amata pratēju atvilināt konkurentiem.
Kas jauniešu interesi piesaista darbam ēdināšanā un kas mācību gadu laikā liek no šī mērķa atteikties? Ēdināšanas pakalpojumu specialitātes pedagoģe Dace Stīpniece ainu zīmē tādu, ka ģimenes, rosinot jaunieti pievērsties pavāra darbam, kā galveno bieži vien izvirza ne mazsvarīgu argumentu – būsi vienmēr paēdis. Mācību laiks specialitātē, pēc tam prakse ceptuvēs kafejnīcās jauniešiem atklāj ko jaunu – ne tikai teorijas apgūšana skolā prasa piepūli, garās stundas pie plīts nereti ir smags fizisks darbs.
To uz savas ādas jau pārbaudījis 3. kursa audzēknis Linards Intenbergs, bet tomēr secinājis, ka darbs ēdināšanā būs viņa īstā profesija. Ne tikai tehnikums devis viņam iespējas par to pārliecināties praksē Latvijā un ārzemēs, arī paša uzņēmība – pieteikšanās un cītība darbā, gūstot pieredzi pie Latvijā pazīstamiem šefpavāriem, Linardu motivējusi strādāt izraudzītajā profesijā.
Pie jauniem secinājumiem pēc vasarā aizvadītās prakses vienā no Cēsu kafejnīcām nonācis arī Raitis Brauns -Upītis. Pirmkārt, iestājoties tehnikumā, viņam esot veicies ar pareizo izvēli starp pavāra un automehāniķa profesiju. Otrkārt, filozofēšana, ka pavārs – tātad tikai pozitīvi – darbs siltumā un vienmēr paēdis, pilnībā neraksturo šo profesiju. Lai tajā strādātu, ir daudz citu nianšu, un tās pārvarēt vieglāk, ja darbs ēdināšanā no sirds patīk un padodas.
Izglītības programmas ” Ēdināšanas serviss” praktiskās apmācības skolotāja Daiga Ločmele, profesionālo priekšmetu pasniedzēja, arī kursa audzinātāja Irēna Mālniece teic, ka
priecātos, ja lielākajai daļai jauniešu būtu skaidri redzama mērķtiecība, apgūstot izvēlēto profesiju. Taču ne vienmēr audzēkņi, kļūdami par praktikantiem kādā no uzņēmumiem, aktīvi arī taujājot pēc darba. Zināšanas skolā ir iegūtas, bet tās nenostiprinās praksē. Arī tad, ja jaunietis ir uzņēmīgs, talantīgs un pēc skolas beigšanas iestājas darbā savā specialitātē, ne vienmēr tajā paliek. Netrūkst piemēru, kad jau pirmā algas diena mudinājusi mainīt lēmumu un labāk doties peļņā uz ārzemēm. Jaunam cilvēkam mūsdienās diezgan grūti pieņemt apstākļus, ka par pieredzes iegūšanu, tā teikt, jāmaksā no savas kabatas un pacietīgi jāgaida uz brīdi, kad kļūsi meistars pavārmākslā, bet uzņēmēji būs gatavi piesolīt vairāk, piedāvājot darbu savā ēdināšanas uzņēmumā.
Komentāri