Laika skaitīšana ir populārs veids, kā piestāt, ielūkoties un novērtēt pagātni. Arī izjust to, kas bijis, kas izdevies. Sabiedrība vienojas Vecā gada pavadīšanā, ģimene – dzimšanas dienās un svētkos, kolēģi un skolasbiedri darba vietas un mācību iestādes gadskārtās.
Pirms 15 gadiem dibinātā un atjaunotā Draudzīgā aicinājuma Cēsu valsts ģimnāzija ir radījusi virkni tradīciju, kā laika ritumu apstādināt, lai novērtētu sasniegto. Nu aizsākta jauna tradīcija, ko rosinājis laikrādis – ielas pulksteņa uzstādīšana pie ģimnāzijas, kas ik dienu rāda ne vien stundas, bet arī pavadītās dienas Draudzīgā aicinājuma skolas zīmē kopš vēsturiskā 1990. gada 24. maija.
Skaitīšana ir matemātiķu vājība, un šī aizraušanās pilnībā piemīt ģimnāzijas pirmajam direktoram Jānim Endelem. Viņš, pamanījis ģimnāzijas vēsturē apaļā skaitļa – 6000. dienas tuvošanos, rosināja kolēģus šo faktu atzīmēt, sapulcinot tagadējos un bijušos darbiniekus un pedagogus uz pēcpusdienu savējiem. Aicinājumu saņēma tie, kuri vismaz divus mācību gadus zināšanas un enerģiju veltījuši darbam ģimnāzijā. Vairums aicinājumam atsaucās, neslēpjot, ka darbu ģimnāzijā atceras ar prieku, lepnumu un reizēm arī nostalģiju.
”Ja skolotāja darbā kumoss nebūtu tik rūgts, varētu strādāt skolā, bet tagad šķiet, ka to varēšu atļauties tikai, kad būs nopelnīta pensija,” tik-pat kā mīlestībā skolai atzinās uzņēmējs Valdis Nītiņš, kurš, būdams ģeogrāfijas skolotājs, savulaik izpelnījās skolēnu cieņu un apbrīnu, saņēma audzēkņu piešķirto balvu – Pūci.
”Diez vai skola tagad spētu strādāt tādā radošā pacēlumā un nemitīgos meklējumos, kā tas bija pirmsākumos,” vērtēja uzņēmējs Andis Kazaks, kādreiz skolas direktora vietnieks, atceroties ģimnāzijas ienākšanu Pūces ielā, kad logos gaisma un rosība nebeidzās līdz pat 11 vakarā. ”Tas bija laiks, kad skolās ienāca izvēles tiesības – priekšmetos, sabiedriskā dzīvē – laiks, kas prasīja no skolotājiem spēku un uzņēmību. Skolēni apjauta, kas ir tiesības, un tās arī pieprasīja.
”Katrs varēja būt par to, ko gribēja. Kā pedagogiem, tā skolēniem bija lielas pašnoteikšanās tiesības. Skola vadījās pēc tā, ka bērniem jāļauj izpausties, nozīme bija arī tam, ka skolas direktors lielu laika daļu pavadīja Saeimā, deputāta amatā,” atcerējās Daiga Rubene, tagad pašvaldības darbiniece, kuru audzēkņi novērtēja kā aizrautīgu ģeogrāfijas skolotāju.
”Brīžiem jūtos kā izredzēta,” kolēģiem atklāja pašvaldības darbiniece Dace Baltiņa, atceroties darbību skolēnu audzināšanā un radošajās izpausmēs, vēstures mācīšanā. Pedagoģes talantu skolēni novērtēja, piešķirot skolas lielāko apbalvojumu – Pūci. ”Biju gan emocionāla, gan revolucionāra skolotāja,” sevi raksturoja D.Baltiņa, atsaucot atmiņā arī grūtākos brīžus skolā, kas reizēm likuši sadegt. ”Zēni klasē bija apgāzuši skapi. Būtu tagad darbā ar pieaugušajiem tik viegli atrisināmas problēmas!”
Starp viesiem bija arhitekti Aldis un Elita Poļi, kuri 90. gadu sākumā, dižo pārmaiņu laikos, Jāņa Endeles aicināti, ģimnāzijā īstenojuši arhitektoniskas un telpiskas idejas. Uz vakara vadītāju Maijas Sīles un Viktorijas Sīviņas jautājumu, kā ģimnāzijas ēkas pārbūvē rasti tik netradicionāli risinājumi, A. Polis vērtēja: ”Vecajā virtuves skurstenī kamīns, sarīkojumu zālei šķību logu rāmju rinda – sauciet to par jaunības maksimālismu un ekspresiju tā laika nabadzības apstākļos.”
Vakara nagla bija Maijas Sīles veidotā video arhīva retrospekcija. Uz ekrāna pazibēja mirkļi un sejas, tie raisīja virkni asociāciju, pārdomu. Jānis Endele un Draudzīgā aicinājuma fonda valde skolotājiem, kas ģimnāzijā nostrādājuši visas 6000 dienas, pasniedza cieņas apliecinājumu – piemiņas medaļu ar iegra- vētu vārdu. To saņēma Maija Sīle, Laima Pērkone, Ārija Vilkaste, Viktorija Sīviņa, Oskars Gailītis, Vita Zirnīte, Silvija Samsone un Arnis Andersons.
Pacilātību un piepildījumu raisīja kopdziedāšana no vietējā dziesmu krājuma ”Mūsu laika dziesmas” – tautā populāras melodijas ar oriģināliem vārdiem, savējiem saprotamiem zemtekstiem. Dziesmas radījis un izpildīja Arnis Andersons.
Komentāri