Jaunpiebalgas vidusskolā strādā divi ķīmijas skolotāji – Kārlis Krastiņš un Indriķis Andris Birznieks. Abiem pamata darbs un dzīve ir Valmierā, bet abi ik trešdienu mēro ceļo uz Jaunpiebalgu un nenožēlo laiku, kas jāpavada ceļā.
Brauciens ved pa skaistu apkārtni, taču pats galvenais- abiem jaunajiem pedagogiem, draugiem kopš bērnu dienām, patīk darbs Jaunpiebalgas vidusskolā.
Kārlis un Indriķis Andris studējuši Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē ar profesionālo ievirzi “Ķīmijas un ģeogrāfijas skolotājs”. Kārlis darbu Jaunpiebalgā sāka pagājušajā mācību gadā, šogad tur strādā arī Indriķis.
Uzsākot darbu Jaunpiebalgā, Kārlis jutis samērā lielu atšķirību starp darba vidi Valmierā un Jaunpiebalgā: “Bija ļoti interesanti kontrasti ar skolēnu skaitu, proti, Jaunpiebalgā 12.klasē bija četri, kas apguva ķīmijas padziļināto programmu, daudz mazāk nekā Valmierā. Arī 10.klasē skolēnu skaits ievērojami mazāks nekā Valmieras ģimnāzijā. Protams, strādāt daudz vieglāk mazākā klasē, var būt daudz personiskāka pieeja, var katram individuāli veltīt vairāk laika.”
Jautāti, vai nav sarežģīti strādāt skolās, kas atrodas tālu viena no otras, gan Indriķis Andris, gan Kārlis teic, ka braukšana nav apgrūtinājums – abi ik trešdienu mēro ceļu no Valmieras un Jaunpiebalgu kopā. “Ceļā paiet aptuveni stunda un desmit minūtes. Abi tiešām izbaudām ceļu – skaisto ainavu uz Jaunpiebalgu. Abi trešdienās nostrādājam visas astoņas stundas. Protams, ir arī izaicinājumi, strādājot skolā tikai vienu dienu nedēļā. Ķīmijā vajadzīgs veikt laboratorijas darbus, ko ir sarežģīti ieplānot tikai reizi nedēļā. Lielu palīdzību sniedz paši jaunieši – viņi ar lielāko prieku iesaistās laboratorijas darbu sagatavošanā pamatskolēniem, gatavo šķīdumus, sameklē vajadzīgos traukus, priekšmetus,” stāsta Kārlis.
Jaunais skolotājs atzīst, ka noteikti saredz sevi strādājam Jaunpiebalgas vidusskolā arī nākotnē. “Nav nekādu pretenziju, darbs šeit patīk. Jāpiebilst, ka pēc nostrādātas dienas Jaunpiebalgā nogurums nav tik jūtams kā pēc tādas pašas darbadienas Valmieras skolā. Tieši te jāmin, ka mazāks skolēnu skaits nozīmē ne vien kvalitatīvāku, individuālāku mācību procesu, bet dod iespēju atjaunot enerģijas rezerves arī pedagogam.” Arī Indriķis pievienojas Kārļa teiktajam, ka ķīmijas skolotāja amatā Jaunpiebalgas vidusskolā strādās arī turpmāk. “Šī tiešām ir fantastiska iespēja. Katru reizi, braucot mājup uz Valmieru, ar Kārli prātojam, cik lielisks ir darbs Jaunpiebalgas vidusskolā gan kolēģu, gan skolēnu dēļ. Mums abiem šī ir jauna pieredze, jo iepriekš lauku skolā nebijām strādājuši.”
Kārlis arī teic, ka liels prieks par sadarbību ar Jaunpiebalgas vidusskolas direktoru Arni Ratiņu: “Tik pozitīvu, vienlaikus mierpilnu direktoru neesmu saticis. Var redzēt, ka šis cilvēks ir īstajā vietā un īstajā laikā.”
Indriķis Andris un Kārlis novērojuši vēl kādu pozitīvu iezīmi, proti, lauku skolu skolēni ir centīgāki, vairāk respektē skolotāju. “Ir jūtama lielāka pietāte pret mācībām, viņi respektē kontroldarbus, tiem gatavojas. Viņi neuzskata, ka skolotājs ir vienīgais informācijas avots, viņi zina, ka ir jāmācās arī pašiem, negaidot, ka viss tiks ar karoti ieliets mutē,” saka Kārlis. Arī Indriķis Andris atzīst, ka Jaunpiebalgas skolēniem ir lielāka vēlme mācīties, lielāka cieņa pret skolotāju. “Patiešām esmu novērojis, jo lielāka un, iespējams, prestižāka skola, jo skolēni vairāk ieinteresēti savās tiesībās, nevis pienākumos. Šķiet, ka lauku skolās ir saglabājies respekts un cieņa pret pedagogiem, mantots no iepriekšējām paaudzēm,” tā Indriķis Andris.
Jaunie pedagogi arī teic, ka liela priekšrocība darbā ir abu vecums, 26 gadi, komunikācija ar jauniešiem vedas ļoti viegli, skolēni dažkārt jūt lielāku saikni tieši ar gados jaunākiem pedagogiem. “Ir bijušas situācijas, kad skolēni kādus personīgus pārdzīvojumus, problēmas nespēja uzticēt nevienam citam, bet izstāstīja tieši man, domāju– tieši mazākas vecuma starpības dēļ,” pārdomās dalās Indriķis Andris.
Viņš arī vērtē, ka ķīmijas nozarē Latvijā strādāt nav viegli. Varbūt arī tāpēc no eksaktajiem priekšmetiem ķīmija noteikti ir vismazāk populāra. “Fizika un matemātika padodas daudziem, abiem priekšmetiem arī ir liela sasaiste. Ķīmijā ir matemātika, bet ne tik daudz kā fizikā. Turklāt ķīmijā visa mācību viela kā liels vilciens faktiski nāk līdzi, viss, kas ir apgūts no astotās klases, ir noderīgs un vajadzīgs visā programmas apguves laikā,” saka Indriķis. Tagad vidusskolēniem iespējams apgūt arī ķīmijas padziļināto kursu, tas nav vienkārši, atzīst jaunais skolotājs. Viņš arī piebilst: “Runājot par pagājušā mācību gada gala eksāmena sliktajiem rezultātiem visā valstī, kā ķīmijas skolotājs varu teikt, ka arī eksāmena saturs bija izveidots nevajadzīgi sarežģīts.”
Kāds bija ceļš uz skolotāja profesiju? Kārlis stāsta, ka pēc vidusskolas abi izvēlējušies apgūt ķīmijas tehnologa profesiju, bet drīz vien sapratuši, ka tas nebūs viņiem piemērots darbs. Indriķis Andris saka, ka bijis skaidrs – viņš nevēlas strādāt ķīmijas industrijā, tajā skaitā lielajos farmācijas uzņēmumos. Un Kārlis sapratis, ka viņa aicinājums ir vairāk strādāt ar cilvēkiem. Tā mainīts studiju virzien.
“Un nu mūsu ceļš kopā arī aizvedis līdz darbam Jaunpiebalgā,” tā Indriķis.
Komentāri