Ar cēsnieku Mareku Lazdeni tikāmies decembra nogalē, atskatoties uz aizejošā gada notikumiem un pārspriežot jaunā cerības.
Mareks atzīst – aizvadītajā gadā piedzīvotas dažādas emocijas un notikumi. Izbaudīts pirmais prieks, iegādājoties ģimenei dzīvokli, kā arī pirmā atklāsme, ko tad īsti reālajā dzīvē nozīmē kredītsaistības un attiecību veidošana ar banku. Iepazīta jauna darba vieta un kolēģi, kā arī piedzīvots tas, ko šobrīd nozīmē kļūt par bezdarbnieku.
„Trīs gadus nostrādāju uz kuģa par viesmīli. Vispirms uz kruīza kuģa, vēlāk uz kravas – pasažieru kuģa. Darbs man patika, arī alga bija laba, bet jocīga bija attieksme, ar kādu nācās saskarties. Mūsu, latviešu, pienākums bija tikai strādāt, nevis domāt vai runāt. Tam pierādījums ir arī tas, ka esmu palicis bez darba. Atļāvos priekšniekam pateikt, ko domāju,” stāsta Mareks un skaidro, ka uz kuģa teju visi latvieši strādājuši tikai paņemto kredītu dēļ. Darbs nav bijis nedz viegls, nedz tāds, par kuru dzīvē kāds sapņo.
„Protams, grūti ir arī tas, ka lielākā daļa dzīves paiet prom no ģimenes. Taču atkal jāsaka – šo darbu darīju galvenokārt tādēļ, ka Latvijā labu algu nopelnīt nebija iespējams, bet šajā darbā spēju nodrošināt ģimeni. Maksājām gan kredītu, gan dzīvojām,” saka Mareks un atzīst, ka šobrīd domas kavējas pie jauna darba meklējumiem un dzīves nokārtošanas.
„Patlaban darbu atrast ir tiešām grūti. Turklāt tādu, lai spētu normāli dzīvot. Katrā gadījumā Latvijā bārmenim vai viesmīlim nekur nemaksā tik lielu algu kā uz kuģa. Turklāt darba meklētāju šobrīd netrūkst. Arī algas šobrīd noteikti necels, bet, ja man piedāvātu darbu par 300 latiem, izdzīvot ģimenei ar šādu naudu būtu grūti, lai neteiktu – neiespējami. Šobrīd skatos uz ārzemēm. Ja vien būs iespēja, došos strādāt uz tuvējo Somiju vai kādu citu no netālajām kaimiņvalstīm. Ar ģimeni pārvāksimies, jo neredzu izeju, kā Latvijā var dzīvot,” spriež cēsnieks un turpina: „Latvija man ir mīļa, bet tas, kas šobrīd valstī notiek, nav normāli. Neesmu gatavs šai valstij maksāt nodokļus. Kāds solās būt šis gads? Algas samazina, cilvēki paliek bez darba, studiju maksu augstskolās paceļ, nodokļi jau cēlušies… Latvijā šobrīd viss tiek darīts, lai cilvēks būtu nabags un stulbs. Piedodiet, bet tā tas diemžēl ir.”
Mareks stāsta, ka tikai šobrīd var izvērtēt sākotnējo eiforiju par kredītā paņemto dzīvokli. Reālajā dzīvē notiekošais nebūt nav tikai rožainos toņos krāsojams.
„Negribas jau atzīt, bet iekritām. Vēl pirms gada bankas kredītus pakaļ meta. Solīja, ka dzīve ies uz augšu. Likās, kāpēc ne? Kāpēc neizmantot šādu iespēju un nenopirkt ģimenei mājvietu? Turklāt mums tā bija vajadzīga. Ģimenē ienāca meitiņa, un vēlējāmies savas mājas. Šobrīd pat domāt negribas, cik strauji kritusi nekustamo īpašumu vērtība, ko nozīmē ik mēnesi nest bankai naudu un plānot ģimenes budžetu. Turklāt dažbrīd jūties, kā iedzīts slazdā, ne vairs īsti šo dzīvokli iespējams pārdot par tādu summu, kā nopirkām, ne bankai to vajag. Pārdomas raisījušas arī bankas, kuras sludina, ka palīdzēs ikvienam klientam. Biju bankā, teicu, ka esmu zaudējis darbu. Ko viņi var piedāvāt? Saka, atlikšot pamatsummu, lai maksāju tikai procentus. Bet pamatsumma ir 60 eiro, procenti – 300… Pieļauju, ka neesmu vienīgais, kurš šobrīd atrodas šādā neapskaužamā situācijā,” saka Mareks un vaicāts, ko sagaida no jaunā gada, atbild: „Viss šajā dzīvē atkarīgs no katra paša. Tikai un vienīgi. Tik, cik kopā paši turēsimies, par sevi ar elkoņiem cīnīsimies, arī būs. Nesen lasīju, ka Latvijas valdība pilnīga sabrukuma vietā izvēlējusies cilvēku spīdzināšanu. Tā jau arī ir. Domāju, cilvēki nonāks līdz kaut kam līdzīgam, ko esmu piedzīvojis Francijā – visi streiko un pat kuģus ostā neielaiž. Kuģī slēgtajās telpās mira lopi. Bet, jo lielāki finansiāli zaudējumi, jo valdība savos kabinetos ātrāk lēma. Bet latvieši iziet pie Saeimas un padzied piketu laikā. Izskatās, ka šādi nekur tālāk netiksim.”
Mareks saka, ka Jaunais gads ir tikai kārtējie svētki. Nekas jau neapstājas vai nesākas no jauna: „Viss turpinās. Tikai gada skaitlī kāds cipars nomainījies. Bet galvenais ir veselība, saticība un mīlestība, ko arī viens otram vēlējām gada pirmajās minūtēs.” – Ekstremālākais, ko līdz šim esi piedzīvojis? – Paņēmis bankā dzīvoklim kredītu. – Kas tevi visbiežāk garlaiko? – Neizglītojošas, trulas filmas un televīzijas raidījumi. Garlaiko arī sekli cilvēki, kurus nekas vairāk neinteresē kā, piemēram, iedzeršana. – Kas tevi izsit no līdzsvara? – Mani ir grūti izsist no līdzsvara. Tam būtu jābūt kaut kam patiešām nopietnam. – Tava labākā rakstura īpašība? – Esmu strādīgs. – Tev patīk anekdotes? – Jā, bet tādas, kurās ir kāds grauds. – Kurp gribētu doties ceļojumā? – Turp, kur viss nav komercializējies. Uz kaut ko pirmatnīgu un neapgūtu.
Komentāri