Cēsīs vairākas nedēļas dzīvoja divi spāņi – Fēliks Delgado Mozillo, Huans Manuels Durans Rivero un francūzis Abdelativs Hedars, kuri savās mājās ikdienā strādā ar bērniem un jauniešiem, kuri lielākoties nonākuši kādās grūtībās.
Jauniešus Cēsīs uzņēma biedrības “Jaunatne par” pārstāve Sarma Brauna, kura ikdienā īsteno dažādus projektus. Viņa ir arī tas cilvēks, kurš jauniešiem piedāvā brīvprātīgo darbu ārzemēs un arī citu tautu pārstāvjus aicina uz Latviju, Cēsīm gūt pieredzi un uzzināt ko jaunu.
Jau sarunas sākumā abi spāņi neslēpa sajūsmu par Latviju un Cēsīm. Teju jau trīs nedēļu laikā viņi bija ne tikai iepazinuši pilsētas kultūrmantojumu vai devušies izbraucienos ar laivu vai velosipēdiem, bet apmeklējuši vairākas iestādes, kas ikdienā strādā ar jauniešiem. To starpā Nodarbinātības valsts aģentūru, Probācijas dienestu, kā arī Raiskuma speciālo internātpamatskolu.
“Esmu absolūti sajūsmā par Latviju, taču, ja runājam par to, ko ikdienā daru Spānijā un kādēļ esmu Latvijā, jāteic, ka atšķirības ir manāmas. Turklāt patiesi par Latviju šajās nedēļās guvu ļoti pozitīvu iespaidu,” saka Fēliks un bilst, ka pirmā atšķirība, ko viņš pamanījis, – Latvijā pie pilsētām neveidojas nomales rajoni, kuros plaukst un zeļ nabadzība, kriminālas darbības vai narkotiku pasaule.
“Jāteic, ka Spānijā diemžēl tieši šāda aina nereti paveras pie lielajām pilsētām. Tur cilvēki izveidojuši tā kā savas komūnas, bet tās pavisam noteikti nav labvēlīgas ne ģimenēm, ne bērniem. Gadās, ka no sliktām ģimenēm bērnus uz laiku izņem, viņus ievieto speciālos centros, un mēs ar bērniem strādājam. Ir arī speciālisti, kuri strādā ar vecākiem, atbalsta viņus, jo pienāk diena, kad bērnam ģimenē ir jāatgriežas. Tie ir skaisti un emocionāli mirkļi,” saka Fēliks. Savukārt Huans vērtē, ka viena no lielākajām problēmām Spānijā ir jauniešu bezdarbs. Jaunietis stāsta, ka pats ir students un apgūst socioloģiju, taču daudz laika velta brīvprātīgā darbam. Huans par sevi ir pārliecināts un teic, ka viņš tic, ka darbu atradīs, taču redz tos jauniešus, kuri ir mazāk motivēti mācīties un vēlāk iekļauties darba tirgū.
Tam piekrīt un līdzīgu problēmu saskata Abdelativs no Francijas, kurš norāda, ka nereti viņa valstī jaunieši jau 14 vai 15 gadu vecumā pamet skolu, jo nevēlas mācīties. Viņus vilina tikai ideja par pirmo nopelnīto naudu.
“Tad arī sākas problēmas, jo neviens jau darbā neņems 14 gadu vecu jaunieti, turklāt vēl bez izglītības. Tad šie jaunieši sāk pārdot narkotikas, nokļūst pat kriminālā vidē – sāk zagt. Tieši motivācijas trūkums mācīties nākotnes mērķa vārdā ir visnopietnākā problēma,” saka sociālais darbinieks no Francijas.
Biedrības “Jaunatne par” vadītāja Sarma Brauna norāda, ka ir saprotamas Eiropas valstu problēmas. Runājot par Latviju, viņa bilst, ka mums lielākā neiecietība veidojas pret jauniešiem – invalīdiem. Ne katrs darba devējs vēlas vai spēj pieņemt darbā šādu jaunieti un nodrošināt viņam atbilstošus darba apstākļus.
“Pēc pieredzes varu sacīt, ka jaunietis, kuram ir kustību traucējumi, varbūt pat valodas defekti, darbā būs daudz atbildīgāks un motivētāks. Ar dažādu projektu palīdzību esam sarūpējuši pagaidu darba vietas daudziem jauniešiem. Jāatzīst, ka pilnīgi veseli un spējīgi jaunieši bieži vien nenovērtē neko. Problēma ir motivācijas trūkums,” saka Sarma.
Abdelativs stāsta, ka Francijā jauniešiem, kuri ātri beiguši mācības un kuri īsti nesaprot, ko nozīmē būt aktīvam darba tirgū, tiek piedāvāts brīvprātīgā darbs.
“Šādā veidā jaunieši tiek tuvināti idejai, ka no rīta ir jāceļas konkrētā laikā, jādodas uz darbu, un, galu galā, ir arī konkrēti pienākumi, kas pa dienu jāpaveic. Atbalstu brīvprātīgo darbu, jo jauniešiem tā ir liela iespēja apjaust, ko nozīmē strādāt. Turklāt vēl var izvēlēties konkrētu nozari, kas interesē,” saka Abdelativs, kuram arī dzīvē nav viegli nācies iegūt izglītību un pierādīt sevi darba tirgū.
Arī abi Spānijas pārstāvji piekrīt, ka brīvprātīgo darbs ir lielisks veids, kā radināt jaunieti pie kāda darba, pienākuma, atbildības un arī ļaut saprast, ko viņš dzīvē vēlas darīt. Ne velti mūsdienās ir arī daudz iespēju brīvprātīgo darbu veikt kādā citā valstī, iepazīstot arī citu tautu kultūru, valodu un tradīcijas.
“Tā ir milzīga pieredze. Taču ļoti bieži jauniešiem ir nepieciešama palīdzība neapmaldīties dzīvē. Ir dažādi riska faktori, kas ģimenēm būtu jānovērš. Domāju, ka daudzas problēmas ir līdzīgas katrā Eiropas valstī,” saka Fēliks no Spānijas.
Komentāri