Kā bērnam veicināt radošo domāšanu, audzināt bērnu par izgudrotāju? Lieli vīri un gudras sievas nereti atzīst, ka jau bērnībā veikuši dažādus eksperimentus, sapņojuši par kaut ko nebijušu un, izrādās, vēlāk to arī īstenojuši visā nopietnībā.
Cēsu skolotājas Daiga Jirgensone, Ingūna Briede un Sarmīte Radziņa audzēkņiem ikdienā vada radošos pulciņus. Viņas ir vienisprātis – jāļauj bērniem izmēģināt un arī kļūdīties. Par eksperimentiem, kas ļauj darboties pilnā sparā, neapslāpē bērnu iztēli un iedvesmu, skolotājas domā ne tikai pedagoga darbībā, bet arī ģimenē.
Laiks jau eksperimentēt
Daiga: – Sākumā, kad auga pirmais bērns, man bija tāda filozofija, ka pati ar putekļsūcēju tīrīju paklāju, mazgāju traukus, jo man tas izdevās tīrāk un ātrāk. Jaunākajam bērnam mājās ļauju darīt visu, jo zinu – kamēr mazs, par visu interese liela, ļauj tikai darboties, bērns visu iemācīsies.
Sarmīte: – Labi, ka tā, jo mūsdienu bērniem visdabiskāk izdodas eksperimentēt tālruņos. Tajā rit bērna dzīve, tiklīdz viņš pabeidzis skolotāja izdomāto radošo darbiņu.
Ingūna: – Daži bērni vēl neprot lasīt, viņiem ir tikai trīs gadi, bet datorā jau prot atrast vajadzīgo. Ja tikai ļautu, tad viss radošums tiešām aizietu datorā. Tas arī tāpēc, ka dators pasaka priekšā katru nākamo soli un bērnos strauji samazina vēlmi eksperimentēt. Kad uzdodu veikt radošu darbiņu, bērni baidās kļūdīties. Zīmēšanas pulciņa bērni visu laiku nāk un pārjautā: ”Vai šitā būs labi?”
Reizēm bērnus vajag atstāt vienus. Ja tuvumā nav pieaugušo un datora, bērni izdomā, ar ko nodarboties, sāk eksperimentēt. Mēs, zīmēšanas un citu pulciņu skolotājas, gan gaidām, lai bērni eksperimentētu ar mākslas elementiem, bet dažkārt pietiek skolotājam kādu brīdi nebūt klāt, kad redzams, ka bērni labprātāk eksperimentē ar sporta elementiem – krāsu izgāšanu, svaidīšanos ar krāsām.
Sarmīte: – Pulciņa bērniem reizēm saku: ”Tagad piecas minūtes pašu radošai izdomai”. Kad ienāku atpakaļ klasē, ko es redzu? Tālrunis priekšā, tajā uzgriezta visskaļākā mūzika un notiek lūkošanās ekrānā.
Neaizrauties ar rotaļlietu iegādi
Sarmīte: – Jo bērnam sapērk vairāk mantu, jo īsāku brīdi tās vajadzīgas. Nākošo mantu gaida, bet, saņemot to, izpēta, noskaidro, kā tā darbojas, un interese zūd.
Ingūna: – Miljons sapirktu mantu vietā bērnus var rosināt eksperimentēt ar formām un dažādiem materiāliem. Reizēm pasaku priekšā kādu jaunu gleznošanas tehniku, taču, kas no tā visa bērnam sanāks, nevaru pateikt. Ir bijis visādi.
Sarmīte: – Sākot auduma apdruku, talkā ņemam dabas materiālus – ābolus, bumbierus, kartupeļus, sīpolus, arī smilgas. Bērnus pat ļoti izbrīna, ka pārgrieztas ābola pusītes var iemērkt krāsā un radīt nospiedumus uz auduma.
Ingūna: – Bērnudārzā māksla vēl ir neiepazīta lieta, bet skolēni, iepazinuši mākslas pamatus, jau var eksperimentēt. Arī nerātņiem tas patīk – zīmēt, veidot krāsas, koncentrēties radošai izpausmei.
Daiga: – Lai
radītu vietu lielākai iztēlei, reizēm bērniem papīru priekšā nelieku, bet, piemēram, kartonu. Reiz kartonā sadūru caurumus. Pa vidu bērns uzzīmēja kaut ko līdzīgu pūķim, bet apkārt caurumiņiem salika dakšiņas.
Ingūna: Bērniem ļoti patīk spēlēties ar ikdienas priekšmetiem, piemēram, no virtuves, un visu ko iztēloties. Reiz ar dēlu pagalmā atrodam kādu dabas materiālu. Puikam uzreiz rodas doma, kā to varētu pielietot, kaut ko iztaisīt. Cenšos saprast viņa domu, lai drusciņ piepalīdzētu. Galvenais, darīt to neuzkrītoši, lai bērnam rodas iespaids, ka viņš pats šo variantu ieraudzījis – visu izdomājis, izdarījis. Tad arī nāk prieks un gandarījums.
Bērns – neatrauts no dzīves
Daiga: -Mākslinieciskais process var būt arī tikpat kā neatrauts no dzīves. Jā, bērns spēlējas ar kastroli un kausiņu, bet spēlēšanās laikā viņš iemācās, ko ar to saimniecībā dara. Ja bērnam neatļauj nākt virtuvē, varbūt vēlāk ēst taisīt nemaz negribēs.
Sarmīte: -Piecgadīgais mazdēls virtuvē jau palīdz gatavot visu ko – griež produktus rasolam, bet no trīs gadu vecuma prot salikt burkās gurķus un papildināt ar lapām.
Ingūna: – Maziem bērniem ļoti patīk visu tīrīt, kārtot un nolikt. Skolas vecumā vislielākais ”prieks” ir nenolikt lietas vietā, nosmērēt rokas.
Daiga: – Labi, ja dzīvoklī ir dabīgie materiāli. Tos var ļaut bērnam izmantot un būt droši. Aplietu mantu pēc tam var nomazgāt. Īsts koks pie sienas
– var iesist naglu un to arī izraut. Der neizmest korķīšus, tie piemēroti, lai spēlētos.
Ingūna: – Kad puika vēl bija mazs, viņam ļoti patika rotaļāties ar kastaņiem un akmeņiem. Nez kāpēc ne ar vienu mantu nespēlējās.
”Skolotāj, es nevaru atrast, ko darīt” – pulciņa dalībnieki puiši dažkārt kļūst ņerkstoši. Nez kāpēc, bet puišu un meiteņu paradumu robežas izplūst. Zēni, sanākuši pulciņā, grib tikai sēdēt un vaidēt, bet meitenes nereti ir pilnīgi pretējas – pulciņā drošas, varošas, ģērbtas biksēs, botās. Diezgan traki to vērot!
Rādi slavenus darbus!
Ingūna: – Ir vērts bērnam rādīt profesionālo mākslu, lai neiedomājas, ka viņa veikums ir pats labākais. Dodamies uz Cēsu izstādēm, bērni saņem uzdevumu, kas jāvēro, jāielāgo, ko paši gribētu izmantot savos darbos – kādas krāsas, rakstus, formas. Ja bērnam nedod uzdevumu, mazais var nepakavēties un izskriet cauri. Reizēm bērniem zīmēšanu sarīkojam turpat izstādē. Kur vēl labāk!
Daiga: – Aizgājām Cēsīs uz juvelierizstrādājumu izstādi. Saliktie gredzeni no metāla bērniem nepatika, bet mums bija līdzi
plastilīns. Bērni no tā sāka veidot gredzenus un citas lietas. Tad gan visiem patika! Bērni atklāja, ka var likt kārtu kārtas, aizdomājās, kam mākslas darbu dāvinās. Daži domāja, ka sievai.
Ingūna: – Ir tāda grāmatiņa, kas stāsta, kā mazais staigā pa izstādēm. Tajā aprakstītas emocijas, analizēts, kādi materiāli izmantoti, kas zīmēts – portrets, jūra vai klusā daba. Kopā ar bērnu izstādēs svarīgākais nav mākslas saprašanas pareizums, bet saruna ar mazo. Mairita Kaņepe
Komentāri