Priekuļu novada pirmsskolas izglītības iestāžu organizēto starptautisko konferenci “Dabas resursu izmantošana darbā ar bērniem, kuriem ir speciālas vai īpašas vajadzības” apmeklēja pedagogi ne vien no Priekuļu, bet arī kaimiņu novadiem, pilsētām, arī Lietuvas un Igaunijas.
Ar tagadējā Jogevas (Igaunija) novada pedagogiem Priekuļu novada skolotāji draudzējas jau 16 gadus. Pedagogi daudzkārt tikušies, dalījušies pieredzē, diskutējuši par īpašo bērnu integrācijas problēmām vispārējā izglītībā Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Somijā.
Priekuļu novada Liepas pagasta pirmsskolas izglītības iestādes “Saulīte” vadītāja Elija Latko konferences organizēšanu sākusi jau februārī: “Prieks, ka pasākumu apmeklējuši arī valmierieši, siguldieši, cēsnieki, piebaldzēni un daudzu citu novadu pirmsskolas iestāžu pedagogi. Ir svarīgi pamanīt ne tikai bērnus ar speciālām vajadzībām, bet arī kreiļus un tos, kuriem ir uzvedības traucējumi. Viņi ir tikpat talantīgi kā pārējie, taču arī viņu integrēšanā nepieciešama īpaša pieeja. Šajā konferencē vislielākais akcents likts uz mācīšanas metodēm un dabas sniegto iespēju izmantošanu. Prieks, ka nonākam pie atskārsmēm, ka ne viss prasa lielus finansiālos ieguldījumus. Bieži izšķirošā loma ir vēlmei izprast un izmantot pieejamos resursus.”
E.Latko uzskata, ka daudz jāstrādā arī ar vecākiem un sabiedrību. Tālab kā vienu no nākamā gada prioritātēm bērnudārzā “Saulīte” E. Latko izvirzījusi regulāras vecāku sapulces, kurās informē par ģimenes lomu bērna attīstībā. “Lielākā sabiedrības daļa pret īpašajiem bērniem izturas atturīgi, tas skaidrojams ar informācijas trūkumu. Pozitīvi rezultāti nebūs un mazo dzīvē nekas nemainīsies, ja ar bērniem strādās vienaldzīgi vai pavirši pedagogi,” saka vadītāja.
Ar lekcijām uzstājās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pirmsskolas izglītības iestāžu speciālisti. Narvas bērnudārza pārstāvji klāstīja, kā rīko nodarbības ārā, tajās bērni apgūst zināšanas spēlējoties, pastaigājoties, novērojot un pētot. Konferences dalībnieki atzina, ka visās trīs valstīs ir daudz kopīga, tomēr lietuvieši atzinīgi vērtēja Latvijā izveidotos pastaigu celiņus no čiekuriem, oļiem un citiem dabas materiāliem. Lietuvā šādas baskāju takas pagaidām vēl ir retums.
Lielu interesi klausītājiem izraisīja Jogevas PII “Karikar” pedagogu stāstītais un rādītais, kā piecus un sešus gadus veciem bērniem mācībās izmantot akmeņus. Integrējot bērnus ar īpašām vajadzībām nespecializētos bērnudārzos, ne vienmēr citi audzēkņi vēlas ar viņiem sadarboties. Tad lieti noder akmentiņi, uz kuriem uzrakstīti burtiņi, uz diviem viens un tas pats. Bērni, kas saņem akmentiņus ar vienādiem burtiem, veido pāri, kas noteiktajā dienā nav šķirami vai maināmi. Ar šo metodi pedagogi panāk, ka izglītošanas un socializēšanās procesā iesaistīti visi audzēkņi un neviens nejūtas atstumts.
Jogevas Bērnu attīstības centra vadītāja Jeļena Ušakova skaidroja “STEAM” pieejas priekšrocības, kas dod iespēju skolotājam īstenot projektos balstītu mācīšanu, aptverot piecas disciplīnas: dabaszinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes, mākslu un matemātiku. Latvijas pārstāve Iveta Lukjanova iepazīstināja ar “Marte Meo”- attīstību atbalstošu komunikācijas metodi -, skolotājas Inese Iesmiņa un Dace Lezdiņa dalījās pieredzē par āra vides un kustību pozitīvo ietekmi uz bērnu attīstību.
“Šis metodes mums nav svešas, bet guvām apliecinājumu tam, ka rīkojamies pareizi. Kopīgi nonācām pie atziņas, ka ļoti svarīgi prast sevi novērtēt, paslavēt, nevis sūkstīties, ka mums jau nekā nav. Tas, ko šeit uzsver kā svarīgu, ir iekļauts mūsu ikdienas darbā. Katru dienu, lietus vai saule, ejam ar bērniem ārā, dabā, vērojam procesus. Atšķirībā no pilsētas bērnudārziem Jaunpiebalgas bērnudārzs tiešām atrodas mežmaliņā, un tā ir mūsu priekšrocība,” saka Jaunpiebalgas vidusskolas pirmsskolas izglītības iestādes skolotājas Ilva Bobrova un Zinta Arahovska. Pedagoģes sarunā akcentē konferences nozīmīgumu, sakot, ka Jaunpiebalga izceļas ar audžuģimeņu kustību, nereti tieši audžuģimenēs dzīvo bērni ar īpašām vajadzībām.
“Sabiedrība vēl nav gatava bez aizspriedumiem pieņemt visus bērnus, taču kur nu par sabiedrību, vispirms jāsakārto pati atbalsta sistēma. Jaunpiebalgā šajā jomā ir speciālistu trūkums. Ja kaut psihologs būtu pieejams jebkurā brīdī, nevis reizi nedēļā, rezultāti būtu daudz labāki. Arī audžuģimenēm būtu jāsaņem šāds atbalsts, taču realitātē tāda nav, speciālistu apmeklējums ir tikai uz papīra. Manā grupiņā ir 18 bērni, no kuriem pieci ir ar īpašām vajadzībām. Ar šiem mazajiem būtu rūpīgi jāstrādā psihologam, taču šāda nodrošinājuma nav, un mums visiem klājas smagi,” saka I. Bobrova.
Skolotājas secina, ka laiki mainās un pedagogu darbam jābūt vērstam uz bērna labsajūtu, taču tas vieglāk pasakāms, nekā izdarāms, ņemot vērā, ka lielākā daļa pedagogu paši ir auguši sistēmā, kad bērnam nebija tiesību. “Mums, pedagogiem, pašiem daudz jāapgūst – vispirms jau klausīties un ieklausīties bērnā,” saka I. Bobrova.
Komentāri