Nometne “Šļakatas pa gaisu”, kurā piedalās bērni vecumā no astoņiem līdz 16 gadiem, Cēsu pusē notiek jau desmito gadu.
“Katru gadu rīkojam šo diennakts nometni ar sporta ievirzi, kuras galvenais mērķis ir iemācīties pareizi peldēt,” stāsta nometnes vadītāja Alise Timermane – Legzdiņa. “Tie, kas jau peldēt māk, mūsu nometnē var pieslīpēt peldētprasmju tehniku.”
Nometnē ar bērniem strādā arī treneris – glābšanas nodaļas vadītājs. “Viņš māca drošu uzturēšanos pie ūdens, tostarp arī pirmās palīdzības prasmes,” stāsta nometnes vadītāja.
Aktīva ir visa nometnes ikdiena, dalībniekiem atbilstoši vecumam, fiziskai varēšanai notiek sportiskās nodarbības, ir dažādas citas nodarbes brīvā dabā. Tradicionāls ir pārgājiens, pastāsta A.Timermane – Legzdiņa. Viņa arī teic, ka nometnes norises vieta Priekuļos sniedz iespēju bērniem apgūt arī disku golfu.
Iespēju sportiski un aizrautīgi pavadīt laiku nometnē saviem bērniem izvēlas gan ģimenes no Cēsu novada, gan tālākām vietām. “Ir gan rīdzinieki, gan valmierieši, gan bērni no Smiltenes un citām vietām,” pastāsta Alise Timermane – Legzdiņa. “Ņemot vērā, ka nometni organizējam jau desmit gadus, vecākie nometnes dalībnieki te faktiski bijuši ik vasaru. Bērns sācis “Šļakatās pa gaisu” piedalīties astoņu gadu vecumā un pēc tam te bijis ik vasaru. Varētu teikt, ka sešdesmit procenti dalībnieku piedalās nometnēs ik gadu,” teic A.Timermane – Legzdiņa.
Pamata programma ir nemainīga ar uzsvaru uz peldētapmācību, tomēr, lai jauniešiem arvien būtu interese atgriezties, ik gadu tiek izdomāts kas jauns, piemēram, vakara izklaides sadaļā tiekot piedāvātas arvien jaunas nodarbes. “Tie ir ugunskura vakari, nakts pārgājieni, mēmie šovi – dažādas izklaides nodarbības, kuras nevaram atkārtot katru gadu,” tā nometnes vadītāja, piebilstot, ka arvien nākas būt radošiem.
Jautāta, kas desmit nometņu organizēšanas gados mainījies pašos jauniešos un bērnos, A.Timermane – Legzdiņa bilst: “Jāsaka, ka tie bērni, kas piedalās atkārtoti, ir aktīvi un ar sportu nodarbojas ikdienā. Kopumā gan var teikt, ka tiem, kas atnāk pie mums pirmoreiz, ir vājāka fiziskā sagatavotība. Piemēram, ja pirms vairākiem gadiem bērni bija gatavi ar velosipēdu aizbraukt līdz Ērgļu klintīm, tad tagad jau pēc pieciem sešiem nobrauktiem kilometriem jūtas noguruši. Tā ir tāda kopīga atšķirība, ko var novērot pa šiem desmit nometņu organizēšanas gadiem. Bērni ir kļuvuši kūtrāki uz fiziskajām aktivitātēm.”
A.Timermane – Legzdiņa piebilst, ka ir liels gandarījums redzēt ne tikai to, ka bērni arvien vēlas atgriezties nometnē atkal un atkal, bet tie, kas jau ir izauguši un vairs nevar pretendēt uz dalībnieka vietu, labprāt piesakās kā nometnes brīvprātīgie. “Šie jaunieši tad asistē treneriem, daži no viņiem jau studē Sporta akadēmijā.”
Komentāri