Divdesmit trīs gadus vecā Ana Khvistani un divdesmitgadīgā Mariama Ghoghadze ir brīvprātīgās jaunietes no Gruzijas, kuras jau septīto mēnesi dzīvo Cēsīs un piedalās vietējo jauniešu ikdienas aktivitātēs.
Eiropas brīvprātīgā darba projektā jaunietes Cēsīs pavadīs gadu. Viņas atzīst, ka laiks skrien ātri, un Ana pat gribētu palikt vēl ilgāk. Viņas pa šo laiku iemīlējušas arī Latvijas ziemu ar sniega daudzumu, lai gan iepriekš Anai sniegs nav paticis. Jaunietes iemīļojušas arī nelielās Cēsis, bet pašas ir no Rustavi – vienas no piecām lielākajām Gruzijas pilsētām. Cēsīs viņas novērtē dabas klātbūtni. Lai cik ļoti abām jaunietēm mīļa dzimtā pilsēta, viņas atzīst, ka Rustavi ir daudz rūpnīcu, tāpēc gaisa kvalitāte diemžēl tur būtu vēlama labāka.
Izvēli braukt uz Latviju, Cēsīm, izšķīrusi cēsnieku viesošanās Gruzijā, kad mūsu jaunieši tur pavadījuši divas nedēļas kā brīvprātīgie un atraktīvā veidā iepazīstinājuši ar Latvijas kultūru.
Ana pastāsta: “Man bija 16 gadi, kad uzzināju, ka ir šādas apmaiņas programmas, tāpēc arī es gribēju pamēģināt, bet gaidīju, kad pati tam būšu gatava. Iepazīstot Cēsu jauniešus, sapratu, ka man ir jābrauc uz Latviju, lai iepazītu to labāk.” Arī Mariamas sapnis kopš tā laika bijis atbraukt uz Cēsīm. Viņa gan saka, ka tagad, pavadot Latvijā tik daudzus mēnešus, bijuši brīži, kad gribējies braukt mājās. Tomēr nevis tāpēc, ka te justos slikti, bet gan tāpēc, ka pietrūkst ģimenes: “Jā, mēs varam sazvanīties videozvanā, bet pietrūkst fiziskās klātbūtnes, kopā būšanas. Tādēļ strādāju ar savām domām un emocijām, rakstīju pozitīvo, kāpēc vēlos šeit būt, un tā arī paliku.”
Jaunietes vērtē, lai gan mēdz teikt, ka latvieši ir noslēgti, viņas vienmēr izjutušas siltu uzņemšanu un atsaucību. Mariama pastāsta, ka Ziemassvētkus svinējušas jaunatnes lietu speciālistes Ilutas Balodes ģimenē un tas bijis ļoti sirsnīgi.
Iepazīstot Latviju, Gruzijas jaunietes novērtējušas sabiedrisko transportu, kas nekavē un atiet tajā laikā, kad paredzēts, bet Gruzijā autobuss brauc tad, kad ir pilns vai šoferis izvēlas. Vēl kā atšķirību Ana izceļ noteikumus, kādi ir suņu un kaķu turēšanai. Gruzijā diemžēl ir daudz klaiņojošo suņu un kaķu, turklāt mēdz būt arī agresīvi. Savukārt, tā kā Gruzijā veikali strādā cauru diennakti, tad meitenes pārsteidzis mūsu veikalu darba laiks.
Abas saulainās zemes pārstāves ikdienā piedalās Cēsu Jauniešu mājas aktivitātēs. Tā kā Mariama Gruzijā studēja žurnālistiku, viņa te izveidoja žurnālistikas – mediju klubiņu, arī instagramma kontu, kur stāsta par cilvēkiem, ko satiek, dzīvojot Latvijā. Viņa arī palīdzēja veidot video 2022. gada Jauniešu dienai. Savukārt Ana pastāsta, ka viņai ļoti īpašs ir pašas vadītais pasākums– Sarkanais aplis. Proti, dalībnieki uz lapas anonīmi uzraksta problēmas, ieliek tās kastītē, pēc tam Ana rakstīto lasa un klātesošie dalās pieredzē par konkrēto jautājumu. Iluta Balode piebilst, ka šāda aktivitāte ir ļoti vērtīga un ir svarīgi, ka jauniešiem ir droša vide, kur runāt par savām problēmām.
Ana un Mariama iesaistījušās arī Cēsu Bērnu un jauniešu centra angļu valodas pulciņā, palīdz bērniem apgūt šo svešvalodu. Savukārt pašas reizi nedēļā mācās latviešu valodu, un Ana sarunas sākumā pārsteidz, kad, stāstot par sevi, latviski saka: “Mani sauc Ana, es esmu no Gruzijas, un man ir 23 gadi.”
Iluta Balode teic: “Gruzijas jaunietes patiesi izmanto visas iespējas, ko viņām dod: ejam gan pārgājienos, gan piedalāmies pasākumos pilsētā, bijām arī Ģikšu danču naktī.”
Mariama, vaicāta, kādu jautājumu viņa uzdotu jauniešiem, kuri ir brīvprātīgie citā valstī, saka, ka vēlētos uzzināt, vai citā valstī gūtā pieredze ir ilgās uzturēšanās vērta. Un pati arī atbild, ka jā: “Ja to dari, tad tas ir pareizi tev. Tas ir vairāk nekā brīvprātīgais darbs, tā ir citas valsts, kultūras iepazīšana. Un tev ir laiks sev, iespēja plānot savu nākotni.” Arī Ana vērtē: “Esot citā valstī, varu pilnveidot radošumu, gūt jaunu pieredzi. Man ir sajūta, ka esmu pareizajā vietā pareizajā laikā.”
Vērtējot, kas ir būtiskākās pārmaiņas, ko nes atrašanās tik ilgu laiku prom no mājām, Ana uzsver, ka, lai gan jau Gruzijā bija patstāvīga, tagad kļuvusi vēl neatkarīgāka: “Mācoties, kā dzīvot jaunos apstākļos, iepazīstot jaunus cilvēkus, arī es mainos kā personība. Tāpēc domāju, ka es gluži vairs neiederēšos precīzi tādā veidā un tajā vietā, kur biju pirms tam.”
Iluta Balode rezumē, ka īstermiņa vai ilgtermiņa Eiropas brīvprātīgā darba projekti ir ļoti laba iespēja jauniešiem, kas varbūt šaubās par savām studiju iespējām vai kuriem ir grūti atrast savu vietu dzīvē, lai labāk iepazītu un atrastu sevi, kļūtu patstāvīgāki un izlēmīgāki.”
Šajā laikā arī Vecpiebalgā brīvprātīgo darbā ir meitene un puisis no Gruzijas.
Komentāri