Visam ir savs sākums un beigas, katras atvadas nozīmē jauna sveiciena gaidas. Šie vārdi, protams, nav nekas jauns, tikai atgādinājums tam, ka dzīvei košumu piešķir tieši brīži, kuros izjūtam pārdzīvojumu. Vidusskolas gadu noslēgums noteikti ir viens no pirmajiem lielajiem emociju komplektiem, kas to veido.
Cēsu pilsētas ģimnāzijas absolventei Kristīnei Karlsbergai emocijas joprojām ir spilgtas, jo pagājušais mēnesis prasīja īpašu atbildību par nākotni. Līdz pat augusta beigām valdīs neziņa, kaut lielākā daļa darba augstākās izglītības ceļam jau ir paveikts. Atliek vien gaidīt.
Kristīne stāsta: „Vasarā gribētos pastrādāt, papelnīt, bet saprotu- jūnijs bija ar eksāmeniem, izlaidumu un citiem pasākumiem norakstīts, jūlijā un augustā pēc pārbaudījumu rezultātu uzzināšanas jāsāk stāties augstskolās. Ja būs iespējas, pa vidu kaut piestrādāšu par ogu lasītāju, bet citādāk – tikai atpūta, draugi un morālā gatavošanās jaunai videi.” Kristīne saka, ka viņas nākotne zināmā mērā esot atkarīga no nākamā gada. Vienubrīd pat bijusi doma izlaist pirmo studiju gadu, papildinot pieredzi kādā brīvprātīgo kustībā ārpus Latvijas: „Nu ir pagājis gana ilgs laiks pēc eksāmeniem, galva atpūtusies, atkal jūtu vēlmi mācīties. Tomēr variantu par gada izlaišanu, ja kāds tā vēlas, nenoliedzu, nekā slikta tajā nav. Tas varētu būt pat svētīgi, „sagremot” šajā gadā pieredzēto un iegūto, izlemt par labu vienai vai otrai profesijai, mācību novirzienam. Pati jūtu vēlmi turpināt. Var jau vēlāk paņemt akadēmisko gadu, tad doties šādā avantūrā.” Kristīne vēl neesot izlēmusi, kur vēlētos visvairāk studēt, arī par studiju programmu skaidrības nav, bet ar to viņa cerot tikt galā līdz atestāta saņemšanai.
Arī par nākotni konkrēta vīzija neesot izveidojusies, jo interešu esot tik daudz, ka grūti pārliecinoši nosliekties uz vienu pusi. „Patlaban mana sapņu profesija saistās ar sportu vai žurnālistiku. Gribas, lai būtu iepīta kripatiņa mākslas, fotografēšana un darbs ar cilvēkiem. Dikti gribētu arī vairāk skraidīšanas apkārt. Vai maz tāda profesija pastāv?” smejoties jautā Kristīne.
Un, protams, jāpastāsta arī par straujo un saspringto eksāmenu laiku, jo tas rada satraukumu ikvienam skolas beidzējam. Kristīne grib izteikt pateicību visiem tuviniekiem, kas viņu atbalstījuši pirms pārbaudījumiem, jo vienmēr esot uzradusies panika: „Viņi mani nomierināja un deva pārliecību par skolas laikā gūtajām zinībām. Galu galā – ko tur uztraukties?! Mierīgi jāieelpo, jāsakopo domas un jāpārkāpj tai suņa astītei, kas palikusi. Viss tas iekšā kaut kur taču ir. Uzrakstīju visu tieši tā, kā vajadzēja, un ne mazāk.”
Runājot par eksāmeniem, absolvente uzskata, ka liela nozīme ir veiksmei. Protams, bez satraukumiem neiztikt: „Angļu valodā pēc pagājušā gada pārbaudījumiem šķita, ka gan jau būs labi. Bet gala eksāmenā klausāmā daļa, vismaz man, bija īpaši „interesanta”, kaut bija daudzi, kam viss likās samērā pieņemams. Runāšanas daļā paveicās ar biļeti. Matemātikas eksāmenā gan… Laikam šoreiz atbildīgā ministrija bija īpaši pacentusies, jo jutos tā, it kā pildītu olimpiādes darbu. Pilnīgi noteikti uz šiem eksāmeniem gatavojos nervozāk, nekā uz pamatskolas, bija lielāka spriedze un atbildība.”
Patlaban Kristīne jau atļaujas teikt, ka ir pieredzējusi eksāmenu licēja. Tāpat kā lielākā daļa cilvēku, arī viņa mēdz darbus atlikt uz pēdējo brīdi. Tāpēc topošā studente iesaka: „Tādos brīžos nevajag krist panikā. Ja ir kāda brīva diena, nevajag saspringt vai šaustīt sevi. Jāsaglabā vēss prāts, jāsaplāno laiks. Manuprāt, ir divi varianti – vai nu no rīta kārtīgi izgulies, mierīgi noskaties iecienīto „ziepeni” un tad „vienā angļu mierā” ķeries pie pierakstu kaudzes. Vai arī var dienu noslogot ar dažādiem darbiem, kuriem pa vidu iepīt intensīvu atkārtošanu. Un vēl kas. Ja nevari pamācīties pēc pusnakts, jāiet gulēt un jāceļas ap pieciem no rīta.”
Meitene uzskata, ka 12. klases mācību gadā pareizam vajadzētu būt gan intensīvam darbam, gan labām izklaidēm. No pārspīlētas slodzes nekāda labuma nav. Pēdējais esot pārdomu un sevis izzināšanas gads. Tas saliekot visus punktus uz „i”: „Man 12. klase ir ļāvusi izpausties jomās, uz kurām pat necerēju. Liels nopelns ir maniem klasesbiedriem un mūsu “ganam” – skolotājai, jo tikai kopējiem spēkiem var sasniegt virsotnes. Tas arī bija jūtams eksāmenu laikā. Mēs daudz runājāmies, arī par eksāmeniem, viens otru mierinājām, centāmies rast optimismu tajā, kas notiek un ko nevar apturēt.”
Kristīne secina, ka līdz vidusskolai laiks velkas un nevarot sagaidīt to „lielo” dzīvi, savu 18 gadu dzimšanas dienu, autovadītāja apliecību: „Bet tagad laiks sāk uzņemt apgriezienus! Žēl, ka labie mirkļi ir tik īsi. Laikam jau tādēļ arī tos sauc par mirkļiem, ne citādāk.”
Komentāri