Kad atceramies bērnības sapņus, cik daudzi varam atzīt, ka esam tiem pietuvojušies? Nereti šis salīdzinājums – ko izsapņojām un ko patiesībā darām šodien – liek viegli pasmaidīt par visu mainīgo un šķietami naivi neiespējamo.
Tomēr, šonedēļ tiekoties ar vēl vienu Cēsu apkaimes jaunieti, secinu – ne vienmēr, pieaugot un kļūstot pragmatiskākiem, bērna sapņi kaut kur izgaist.
Ričs Jaunslavietis ir uzaudzis Mārsnēnos, pagastu viņš sauc par savām mājām, lai arī studiju dēļ vēl visai daudz nākas uzturēties Zemgales pusē. Savai nākotnes profesijai puisis izvēlējies inženierzinātnes Latvijas Lauksaimniecības universitātē, specializējoties mašīnu projektēšanā un ražošanā . Mazotnē Ričs esot domājis, kā būtu kļūt par lidmašīnas pilotu, kā arī sapņojis vismaz amatiera līmenī nodarboties ar motosportu. Daļēji tas arī ir noticis, jo brīvo laiku un sirdi 22 gadus vecais jaunietis atdevis skijoringam – patlaban arvien lielāku popularitāti gūstošajā ziemas motosporta veidā.
Riču darba skrējienu vidū noķeru Cēsīs un jau pazīšanās sākumā noprotu – izglītības un pienākumu dēļ viņš ir gatavs doties jebkur, taču vislabāk puisis jūtas laukos un dzimtajā pusē. “Pilsēta man ne visai,” raugoties Cēsu ielās, viņš godīgi atzīst. Jaunietis no studijām brīvajos brīžos iesaistījies arī vecvecāku saimniecībā, pēc paša teiktā – “bišķiņ palīdzu”. Ģimene nav pieprasījusi, lai Ričs nāk talkā gaļas lopu audzēšanā, tā bijusi viņa paša iniciatīva, tomēr nopietni nākotnes plāni lopkopībā, šķiet, netiek kalti.
Pēc pamatskolas beigšanas Mārsnēnos Ričs devies uz Priekuļu vidusskolu, pēc tam jau nosliecies par labu studijām Jelgavā. Skolas gados iegūtie draugi joprojām ir mārsnēnietim svarīgi un tuvi. “Nē, mums, skolas draugiem, kontakti nezūd,” apliecina jau ceturtajā kursā studējošais jaunietis, norādot, ka no tuvākajiem “cīņubiedriem” divi gan ikdienā atrodas visai tālu – viens studē Rīgā, otrs dzīvo ārzemēs. Tomēr ik reizi, kad draugs atbraucot uz Latviju, visi trīs steidzot satikties.
Patlaban Riča uzmanību paņem pēdējā kursa mācības: “Daudz jāmācās, diezgan jāpiespiež sevi, arī jāraksta bakalaura darbs.” Savukārt, runājot par darba iespējām, kad būs iegūts diploms, viņš atzīst, ka vēl nezina, kur tieši izlems strādāt. “Darba iespējas manā specialitātē un, vēl vairāk, darba samaksa ārzemēs tomēr ir lielāka, bet .. gribētos jau labāk strādāt Latvijā,” pārdomās dalās mārsnēnietis. Lai nu kā arī neiegrozītos karjeras iespējas un apstākļi, viņš uzskata, ka ārpus Latvijas ir svarīgi doties ar pašam skaidri definētu uzdevumu un to arī piepildīt. “Varbūt aizbraukšu uz ārzemēm sasniegt kādus mērķus – galvenais, manā skatījumā, ir braukt uz turieni ar kaut noteiktiem mērķiem. Ja tādi ir, tad vari arī kaut ko izdarīt.”
Darbs ārpus Latvijas puisim nav svešs, jau kopš pusaudža gadiem vasarās viņš regulāri devies uz Dublinu. Tur dzīvo un strādā viņa krusttēvs, tā Ričam skolas brīvlaikos radusies izdevība gūt darba pieredzi. Viņš stāsta, ka pat pirmajās reizēs nav bijušas nekādas problēmas ar iejušanos vidē. “Man tur patika, atradu arī pāris foršus, sakarīgus draugus. Nebija tā, ka aizbraucu un nezinātu, kur lai liekas. Es pastrādāju un braucu atpakaļ mājās.”
Īrijā mītošais mātes brālis arī iesaistījis Riču motosportā. “Krusttēvam tanī laikā , kad sāku braukt uz Īriju, bija motocikli, tur apguvu pirmās iemaņas,” atceras puisis. Neilgi pēc tam arī Latvijā iegādājis braucamo un sācis trenēties. “Arī vasaras krosos amatieru līmenī esmu braucis,” atzīmē jaunais motosportists, pastāstot, ka vienas vasaras sezonas beigās smagi satraumējies – kritis treniņā un lauzis abas rokas. Tas bijis aptuveni pirms diviem gadiem. Pēc rudenī piedzīvotā negadījuma atlabšana bijusi ilga, līdz pat nākamajai vasarai, tādēļ nepaguvis iesaistīties kārtējā sezonā. Taču ziemā, gandrīz gadu pēc gūtajām traumām, Ričs ar prieku atgriezies, neizjūtot īpašas sekas vai bailes pēc piedzīvotā.
Abas pēdējās ziemas sezonas aizvadītas veiksmīgi – Ričam jau otro gadu ir pastāvīgs komandas biedrs slēpotājs Valdis Linde, un nupat puiši sezonas novērtējumā saņēmuši 3.vietu Latvijā . Tas, vai ar skijoringu varēs nodarboties arī turpmāk, būs ļoti atkarīgs no līdzekļiem un, protams, darba iespējām. “Bet es centīšos, jo man ļoti patīk, gribētu arī nākamo sezonu nopietni nobraukt,” ar apņēmību saka Ričs. Viņaprāt, Latvijā ir piemēroti apstākļi šim sporta veidam. “Šogad trases bija labas, arī laikapstākļi bija pateicīgi – mēs nobraucām visus astoņus posmus, citās ziemās bija mazāk.” Arī atbalstam, ko saņēmis, bijusi liela nozīme. Ričs velta sirsnīgus pateicības vārdus ne tikai tuviniekiem, bet arī Žagarkalna atpūtas kompleksam un uzņēmuma “Petriks un Ko” direktoram Andrim Petrovskim, kurš allaž palīdzot komandai nokļūt uz sacensībām ar visu aprīkojumu.
Komentāri