Vasaras brīvlaiks esot par garu – trīs vasaras mēnešos skolēni aizmirstot, ko iemācījušies. Šādu tēmu diskusijai, aicinot vasaras brīvlaiku saīsināt, izprovocēja iepriekšējais izglītības ministrs. Tas daļu sabiedrības saniknoja – kā varot bērniem atņemt vasaru, kura Latvijā tik īsa! Iespējams, diskusija bija jāsāk ar to, ka bērns, tāpat kā pieaugušais, mācās visu laiku, arī tad, kad neatrodas skolā un klasē. Cilvēku māca dzīve, viņš daudz aizgūst un mācās arī no savas ģimenes. Tātad skolēnu vasarās skolotāji ir ģimenes locekļi – ja ne vecāki, tad vecvecāki vai vecākie bērni. Kļuvuši pieauguši, daudzi teic, ka tieši vasarās, strādājot uzdoto darbiņu vai un atpūtā ilgāku laiku kopā ar vecākiem, vecvecākiem, ieguvuši svarīgu daļu no dzīves skolas. Mācību iestāde nemaz to nevarētu dot.
Kad pienāks septembris, pedagogiem kā uz delnas būs redzams, ar kuriem bērniem ģimenes ir strādājušas, ar kuriem ne, un tāpēc misija, kas paveicama vecākiem, faktiski jāuzņemas skolotājiem – grib viņi to vai ne.
Politoloģe Ilze Ostrovska pagājušajā mācību gadā bija aicināta uz Cēsīm, lai ar skolotājiem runātu, kā globālā pasaule ietekmē jaunās paaudzes dzīves vērtību veidošanos. Lektore bilda, ka dzīves vērtības bērnos veido ģimene, vecāki. Daudzās ģimenēs visaptveroši tas nenotiek, tāpēc jaunās paaudzes audzināšana jāuzņemas skolotājiem. Par kādām vērtībām, kas jāierāda ģimenei, runāja politoloģe?
Smaga darba nepieciešamība
Pēc Ilzes Ostrovskas domām smaga darba nepieciešamību kā normu ikdienas dzīvē sabiedrība vairs neatbalsta, bet no skolas gan prasa, lai tā jaunajai paaudzei to iemāca.
Jaunietim svarīgi radīt priekšstatu par saimnieciskumu. Kaut vai likt burtnīcā sarakstīt ienākumus un izdevumus, lai seko līdzi savām darbībām un neizšķiež naudu nevajadzīgiem pirkumiem. Mācīt jebkuru lieko santīmu ieguldīt lietā. Naudu apgrozīt. Kaut ko nopirkt lētāk, pārdot dārgāk, nevis naudu notriekt klubos. Piemēram, saldējumu aiznest uz pludmali un pārdot par diviem santīmiem dārgāk. Jāmāca nepārtraukti domāt, kā nopelnīt.
“Vasarā negaidi un negudro, labāk salasi ogas un nes uz tirgu pārdot, arī tāda varētu būt jaunās paaudzes skološana par naudas rašanos. Daudz pūļu jāpieliek, lai jauniešos radītu noskaņojumu būt saimnieciskiem, nevis priekšroku dot iepirkšanās tūrēm un izklaidei,” atzīst politoloģe. Daudzi jaunieši sapņo, kā pēc skolas brauks uz ārzemēm, jo te nekā nevarot nopelnīt. “Rietumos jauni, nepieredzējuši cilvēki nereti nonāk situācijās, ka galu galā pārtiek no ēdiena, ko vakaros kā nederīgu restorāni aiznes uz miskastēm,” secina Ilze Ostrovska.
Morāle un atturība
Viens no nākotnes cilvēka veiksmes pamatiem ir morālā pašdisciplīna, lai “darbs patiktu nevis tāpēc, ka par veikumu iedos cukurgailīti, bet tāpēc, ka pēc būtības ir īstās peļņas avots”, formulē I.Ostrovska un stāsta piemēru, savu sarunu, kurā miljardieris no Šveices par latviešiem sacījis: “Latvijā nekad nekļūsiet bagāti, ja, kaut ko iesākot darīt, vispirms domāsiet par naudu.” Miljardieris uzskatījis, ka vienmēr jādomā par darāmo, kā paveikt precīzāk un efektīgāk.
Cilvēkam ar pašcieņu jāpievēršas lietai, ko nolēmis darīt. Kā iemācīt jauniešiem pašapzinīgo pašcieņu, tur lektorei nebija skaidra priekšlikuma. “Ar pašcieņu mums ir grūti. Šī prasme jaunajam cilvēkam būtu jāapgūst ģimenē, bet ģimenes gaida, lai to iemāca skolā,” secina I.Ostrovska un piebilst: “Ja cilvēks zina uzvedības un izglītības “kodu”, tad viņš nekad nenonāks situācijās, kurā kāds var rupji pazemot – apkrāpt vai kaut ko atņemt.”
Vidzemniekiem raksturīgi
Ilze Ostrovska novērojusi, ka vidzemniekiem ir raksturīga uzņēmība, mērķtiecība, uzticība un to pārņem arī jaunā paaudze. “Diemžēl drosme un līdzjūtība nav sastopama tikpat lielā mērā kā agrāk,” viņa piebilst un saka, ka visas šīs īpašības joprojām ir raksturīgas Latvijā un Eiropā. Tas arī ļāvis pārdzīvot ekonomisko krīzi, kas vēlusies pāri pasaulei.
Tiesa, bijis redzams, kāpēc
Vācija un Skandināvija krīzes laikā vismazāk cietušas. Tur cilvēki no paaudzes paaudzē mācīti racionālā, apsvērtā veidā pelnīt naudu – nevis nodarboties ar riskantām lietām, piemēram, spekulēt ar īpašumu pārpirkšanu un tālāk pārdošanu, bet pelnīt, nodarbojoties ar ražošanu.
Aicināt pusaudzi vai jaunieti strādāt darbu, kuram ir pievienotā vērtība, piemēram, palīdzēt ģimenei lauku darbos vai piemājas dārziņā, kura produkciju vasarā un rudenī varēs realizēt kaut vai tiem paziņām, kuri tomātus, gurķus vai ogas nav izaudzējuši, arī ir bērna skološana. Mairita Kaņepe
Komentāri