No 15.septembra līdz 30.novembrim Latvijā ir atļauts medīt sējas zosis, baltpieres, Kanādas un meža zosis. Kā teic mednieki, tiek medītas zosis, kuras tikai īsu brīdi, migrējot uz dienvidiem, nolaižas Latvijas purvos un ezeros.
Stalbēnietis, medību kolektīva “Daibe” mednieks Rolands Zeps stāsta, ka kolektīva mednieki jau uzbūvējuši pāris slēpņu līdzās Mukutu purvam, kurā ik gadu medī ne tikai pīles, bet arī zosis.
Mednieks stāsta, ka labākais laiks medībām ir vakara stundas, kad debesis klāj mākoņi un pat nedaudz rasina lietus. Labas medības sanāk arī pilnmēness vakaros, kad pār purvu krīt mēness gaisma.
“Zosu medībās ierasti dodamies vakaros, kad putni atgriežas purvā no barošanās vietām. Turklāt jāteic, ka zosis ir ļoti uzmanīgas, tādēļ medniekam vajadzīga liela meistarība, lai tiktu pie medījuma,” saka R. Zeps un, vaicāts par slēpņiem, kas paredzēti zosu medībām, saka: “Vispirms purvā, sausākā vietā no dēļiem izveidojam koka konstrukciju. Pāri liekam tīklu vai maskējam ar kociņiem. Šādi slēpņi prasa darbu, bet tas atmaksājas. Svarīgi, ka putni slēpnī mednieku neredz. Turklāt šādā slēpnī cilvēkam nelīst virsū lietus, jo gaidīt zosis dažkārt sanāk ilgi, turklāt jāsēž nekustīgam.”
R. Zeps norāda, ka medībās iespējams izmantot arī īpašas medību piederumu veikalos nopērkamas svilpītes, ar kurām atdarināt zosu klaigas.
“Tās var izmantot, kad bars jau parādās vai dzirdams tuvumā un ir aizdomas, ka šī vieta zosis ieinteresējusi. Ar pārāk aizrautīgu gāgināšanu gan aizrauties nevajadzētu, bet ir mednieki, kas arī ar šādu palīgrīku dodas medībās. Pats esmu iemācījies atdarināt pīles kliedzienu, un pīļu medībās šādi pievilinu putnus bez jebkādām svilpītēm,” teic mednieks un norāda, ka par pareizu šāviena attālumu var uzskatīt brīdi, kad mednieks var saskatīt zoss kājas un acis, ja to neredz, labāk nešaut, jo būs par tālu. Liene Lote Grizāne
Komentāri