To, ka zivis Gaujā ir, atzīst vai visi makšķernieki. Cita lieta, mācēt tās no upes dabūt ārā. Skaidrs, ka meistars no debesīm nekrīt, arī liels loms pats no ūdens ārā nelēks. Jebkura ūdenskrātuve, arī Gauja, jāiepazīst, jāatrod īstās vietas, piemērotākie mānekļi, barība, tad jau nekad tukšā nebūs mājās jābrauc.
Pavilkt pa smuko Darba dienas rītā devos uz Gauju pie Cēsīm, lai paraudzītos, kā vīriem sokas ar copi. Īstie makšķernieki jau pie ūdens ir līdz ar gaismiņu. Arī Armands, kuru satiku pie tilta, jau četros bijis pie upes, un uzķeramajā tīkliņā plunčājās daži paprāvi pliči.
“Nekas liels jau nav,” saka makšķernieks un samērā mazo copi skaidrot ar kraso laika maiņu. No vēsa un mākoņaina uzreiz saulains un karsts. Viņš stāsta, ka pie Cēsīm makšķernieku daudz gan ar pludiņmakšķerēm, gan gruntenēm un spiningiem. Aktivitāti apliecina arī populārākajās copes vietās upes krasta smiltīs redzamie žebērklīši, kur makšķeri atstutēt.
Uz Gauju Armands nāk ar pludiņmakšķeri, kā pats atzīst, tā esot interesantāk: “Nekad nevari zināt, kas paņems – sapals, rauda, asaris. Daudziem apstākļiem jāsakrīt, lai tiktu pie loma. Turklāt svarīgi, lai zivis tajā laikā grib ēst. Vajag arī piebarot, citādi nekas nenotiks.”
Uz Gauju nākot kājām, jo tepat netālu no tilta esot labas copes vietas. Gauja esot jāiepazīst, tad varot “pavilkt pa smuko”. “Gaujā zivju daudz, un vasarā ķeras ļoti labi,” stāsta Armands. “Jūnija otrajā pusē un jūlijā var vilkt lielus lomus, pa 10 – 15 kilogramiem. Vislabāk ķeras rīta agrumā, bet tiklīdz upē parādās pirmās laivas, vārda tiešā nozīmē var tīt makšķeres, jo zivju vairs nav. Nezinu, kāpēc tā, vai nu tās sabīstas vai, bet, kā viena laiva aizbrauc, tā copes vairs nav.”
Lielākie Gaujas lomi viņam esot trīs kilogramus smags sapals un divkilogramu breksis. Jūlija otrajā pusē sākot ķerties lielas raudas, patlaban tās vēl negribot ņemt. Par vērā ņemamu lomu varot uzskatīt brekšus un sapalus, smagākus par kilogramu. Ja mazāks, nekāda prātīgā zivs tā neesot, asaku jūra un viss. Bet voblas varot taisīt. Viņam esot sava recepte: kārtīgi apber ar sāli, saliek kārtās un trīs dienas patur zem sloga. Tad var likt kaltēties, iznākot laba uzkoda pie alus.
Ķeras pat vēži Pie Gaujas tilta Cēsīs esot patiešām labas copes vietas. Tur dzīvojot prāvas meža vimbas, tādas ap trim, četriem kilogramiem, bet noķert gan nevarot. Armands stāsta, ka tikai reiz redzējis, ka kādam gados jaunam spiningotājam tas izdevies, lai gan vīri mētājot vienā laidā. Vasarā, kad tīrs ūdens, no tilta lielās zivis labi varot redzēt, kā peld, bet nākoties samierināties ar redzēšanu, klāt tām netiek. Tilts esot laba zivju vērošanas vieta.
“Vasarā var redzēt, ka tur, pie sēres, tādas 200 – 300 gramus smagas raudas ir ka biezs. Es teiktu, simtiem. Bet tas nenozīmē, ka var vilkt uz nebēdu. Laid ēsmu tam baram pāri, varbūt viena paņems, bet var arī pa tukšo. Jābūt pacietīgam,” stāsta makšķernieks.
Tomēr kopumā pie upes pavadītās stundas esot lieliskas. Tikai pretodu līdzeklis gan vajadzīgs, lai cope nepārvērstos par mokām. Copes laikā nav jādomā skumjas domas, tā ir lieliska atslodze no ikdienas rūpēm. Un vienmēr jau kāda zivtiņa lomā tiek.
Makšķernieks stāsta, ka pērn netālu no tilta izvilcis pat divus vēžus. Āķis aizķēries aiz ķepas un ārā gan. Tādi pamatīgi amerikāņu signālvēži.
Bet Gauja neesot vienīgā copes vieta. Ja ir kompānija, braucot uz ezeriem līdakas ķert. Arī ziemā bez copes nedzīvojot. Esot interesanti, ka vasarā griboties ziemas copi, ziemā – vasaras.
Nodeva Gaujai Ar spiningu gar Gaujas malu Cēsu apkaimē labprāt pastaigājas arī cēsnieks Artis, kurš sevi uzskata par maz pieredzējušu makšķernieku. Vien ceturtā vasara copmaņa gaitās. Viņš stāsta, ka patīkot nākt uz Gauju, svarīgi, ka pilsēta tuvu, it īpaši šajos degvielas dārdzības apstākļos: “Agrāk jau aizbraucu arī uz kādu ezeru, taču pašam laivas nav, bet draugi, kuriem ir laivas, ne vienmēr, kad gribas copēt, tiek. Tā nu – viens, divi – un esmu pie upes. Dažreiz aizbraucu uz Lenču apmetni, citreiz tepat pie baltās kāpas līkuma, vēl citur paejos. Vienmēr jau nāk kāda atziņa, kā un kur labāk. Patīk spiningot, jo neesmu no tiem, kas var stundām sēdēt uz vietas. Pamētāju vienā vietā, nekas nenotiek, eju tālāk. Neviens jau īpaši priekšā neteiks, kur tās zivīm bagātākās vietas. Ja neesi slinks, tās izdosies atrast. Tā esmu gan izstaigājies, gan dabu paskatījies, gan pie loma ticis.” Līdz šim lielākā Gaujas līdaka esot 3,5 kilogrami, bet jūtama tendence lomam pieaugt. Katru gadu izdodoties pārspēt savu rekordu. Gadījies arī pa kādam asarītim, pērn esot uzķēries pat taimiņš, kuru gan godprātīgi esot palaidis vaļā.
“Kāpēc velti izaicināt likteni,” saka makšķernieks. “Vides sargi jau parasti uzrodas, kad tos vismazāk gaidi. Zinu par sodu lielumiem, tāpēc prāta pietiek neļauties kārdinājumam. Par to naudu, ko nāktos maksāt sodā, varu lašus atēsties, cik lien, tāpēc, ja nedrīkst – nedrīkst.” Mānekļu kaste līdzi vienmēr, jo nekad nevar zināt, kas labāk līdakai patiks. Pamēģināts daudz kas. Vienu dienu labāk der gumijzivis, citreiz uz balto vizulīti paņem. Arī tas piedod dažādību – var mēģināt, mainīt mānekļus un atkal mēģināt.
“Protams, jābūt gatavam, ka Gauja paņems arī savu daļu. Straumē daudz dažādu nogrimušu sakārņu, un bieži gadās, ka pirmā doma – ir zivs – pārtop atziņā, ka āķis aizķēries aiz kārtējā sakārņa. Citreiz āķi izdodas kaut kā atbrīvot, bet kāds desmits mānekļu straumē palicis. Kā sacīt, tāds kā nodoklis Gaujai,” smejot saka Artis. Jānis Gabrāns
Komentāri