Mīļdzīvnieki parasti mēdz būt mazi, klēpī paņemami, apčubināmi. Šoreiz stāsts par karavīra un viduslaiku bruņinieka zirgu – lielu un īpašu dzīvnieku, ko nekādi nevar saņemt rokās un kurš reizēm mēdz komandēt saimnieku. Raiskumietis, vēsturisko aktivitāšu organizators Andris Geidāns stāsta, ka jau studiju gados iemācījies jāt, stallī apkopis zirgus, pamazām apguvis dzīvnieku uzvedības paradumus un vēl arvien turpina mācīties. Džipsiju, mīļvārdiņā Džipu, iegādājies 2012.gadā Turaidā no saimnieces, kura visu mūžu bijusi zirgu audzētāja un speciāliste. Džipai nav izcilu ciltsrakstu, tikai attāla saikne ar Latvijas jājamo zirgu šķirni, toties visu atsver savdabīgais raksturs un uzticēšanās.
Iesākumā Džipsija bija galvenā persona Andra rīkotajos viduslaiku medību pārgājienos. Katram vēsturisko aktivitāšu dalībniekam bija iespēja gan jāt, gan arī pirmo reizi mūžā uzkāpt zirgā, iesēsties karavīru sedlos. Tūristiem tā bija papildu ekstra, daudzi ieradās speciāli uz izjādi.
Šogad Andrim kopā ar Džipu jādodas uz kursiem Kocēnu zirgaudzētavā un jāmāca vilkt rati. Cik iespējams, katrā nodarbībā pašam jābūt klāt, jo mācās ne tikai zirgs, bet arī saimnieks. Andris cer, ka tad, ja viss izdosies, turpmāk pārgājienos un pasākumos varēs piedāvāt vēsturisko transportu gan ģimenēm ar maziem bērniem, gan tiem, kuriem grūtāk paiet. Bruņinieka zirgs pasākumos piedalās ne tikai izklaidei, bet arī kā psiholoģiskās un fizioloģiskās terapijas līdzeklis. Andris domā, ka tā būs lieliska iespēja paplašināt vēstures interesentu loku un iesaistīt cilvēkus, kurus līdz šim atturējusi pārvietošanās problēma pa meža takām, nelīdzenu apvidu vai lielāki attālumi.
Andris stāsta, ka vārds Džipsija īsti atbilstošs zirga raksturam un uzvedībai: “Reiz Āraišos pirmajā ziemā biezā sniegā Džipai kaut kas nepatika. Izmetām vienu skaistu līkumu, otru… tad viņa savukārt izmeta mani no segliem un aizgāja. Skrēju pa pēdām pakaļ, pa dziļu sniegu, atradu pēc vairākiem kilometriem, tālu meža ielokā pie dzelzceļa.
Reiz no grāvja spārnos pacēlās trīs pīles. Džipsijas reakcija uz pēkšņām skaņām bija īsti čigāniska – palēciens gaisā vienlaikus ar visām četrām. Ar visu jātnieku, protams. Kas tā par sajūtu! Zirga asā reakcija man ir palīdzējusi attīstīt jātnieka iemaņas. Džipsija pēc būtības ir mīlīgs dzīvnieks, ar galvu viss ir kārtībā, toties ar katru cilvēku veidojas dziļi individuālas attiecības, visus vienādi nepieņem. Zirgs labi jūt, kas pie tā pienācis – noskanē kā ar rentgenu. Ja potenciālajam jātniekam ir bail, tad nekas nesanāks.
Cukuru nedodu, pēc īpašiem pārgājieniem tiek kāds saldais našķis, bet galvenais ir kaltētā maizīte. Džipa ir sapratusi, kura kabata biezāka un piebāzta ar maizi. Neapšaubāmi, zirgs ir kārumnieks! Un zirgs ir arī komforta mīlis un baigais egoists, liels un gudrs zālēdājs. Lai saprastos, galvenais ir zināt zālēdāja psiholoģiju. Dievs to ir radījis lielu un spēcīgu, bet reizē arī bailīgu.”
Pirms simts gadiem, arī pirms piecdesmit zirgi lauku saimniecībās bija ierasti. Tagad pļavā pamanīta zirga dēļ vecāki apstādina automašīnu, lai bērni var apskatīt. Nu zirgs kļuvis par romantiķu iespēju simbolu. Andrim attiecībā uz Džipu ir savi plāni: “Uzturēt zirgu, īrēt stalli vienkārši tāpēc, lai lepotos – man ir zirgs -, tas nav lēti. Pagaidām man laukos staļļa nav, Džipa mitinās Lenčos. Turpmāk vēlos, lai zirgs atpelna sevi, lai man ir vēl viens darbabiedrs. Džipa ir mūžīgi jauna – tikai desmit gadi. Pēc skolas beigšanas – pēc ratu vilkšanas apmācības – jāved pie vīra, jo kumeļš ir nākamais punkts nākotnes plānos.
Mans draugs Antāls Kovāčs brīnījās, ka pie mums cilvēki strādā zirgam, kamēr Ungārijā ir otrādi. Transilvānijā, kalnos, zirgs vēl arvien ir transporta līdzeklis, katru dienu darbā, līdz ar to ir veselīgs, bez stresa. Latvijā vairākums iedzīvotāju zirgu uzskata par dārgu un trauslu “priekšmetu”, kā ekskluzīvu auto, kuram tiek tērēts daudz naudas, kuru reizi mēnesī apciemo stallī, un visa komunikācija ir “Avatara” filmas līmenī. Dzīvnieks lepnajā stallī no vientulības jūk prātā.”
Andrim ar Džipsiju piedzīvojumu nav pārāk daudz, taču daži spilgti mirkļi palikuši prātā: “Mans slavenākais jājiens bija no Āraišiem uz Amatas novada domi. Toreiz sagadījās, ka nebija cita transporta. Tas bija varen riskants pasākums! Ir liela atšķirība, jāt ar zirgu vai braukt automašīnā – jauks, līkumains ceļš, viss kārtībā. Jājot ir citādi – nav, kur palikt, jo abās pusēs grāvji, garām traucas lielās kravas automašīnas. Aizjāju, nebija, kur zirgu piesiet, atradu vietu pie egles aiz domes mājas. Kamēr runājos ar pašvaldības vadītāju Elitu Eglīti, Džipsija pamanījās divreiz aptīties ap koku. Toreiz vienojāmies, ka būtu jāierīko slita.
Kas var būt jaukāks, kā iejāt bērnības mežā ar savu zirgu! Vai arī – es lēnā gaitā jāju astoņus kilometrus, un priekšā sedlos guļ mana meitiņa. Mirkļa tvērums, kas paliek prātā.”
Komentāri