Katrs tik atšķirīgs un reizē viens veselums. Šādi gribas ierāmēt Mores pagasta “Salaiņu” māju saimniekus Sniedzi un Jāni Robiņus, katra īpašo stāstu par attiecībām ar zirgiem, abu satikšanos un pēc tam jau kopīgo ceļu uz lauku māju.
Robiņu ģimene uz Mores pagastu pārcēlās pirms vairāk nekā trim gadiem, neilgi pēc vecākā bērna – meitas Olīvijas – piedzimšanas. Līgatnē uzaugusī košā un atraktīvā Sniedze teic, ka nekad nav spējusi iedomāties sevi dzīvojam Rīgā. “Lai gan Līgatnē mēs dzīvojām it kā pilsētā, tomēr tā bija lauku māja ar dārzu un govīm kūtī,” stāsta pašreizējā morēniete, atceroties, ka tolaik vien saprata – viņai nekad nebūšot govs. Zirgi gan. Sniedzes mamma strādājusi pie zirgiem Līgatnes dabas parkā esošajā nomas punktā. “Visa mūsu ģimene ir saistīta ar zirgiem, arī vecmamma agrāk jāja. Taču visvairāk tas pieķēries man,” atzīstas jaunā jātnieku sporta kluba instruktore. Lielpilsētas ritms Sniedzei gan nav pilnīgi svešs – tieši galvaspilsētā jauniete apguvusi poligrāfijas specialitāti. Pāris gadu šajā jomā arī nostrādāts, taču patlaban apgūtās zināšanas noliktas malā par labu ģimenei, laukiem un zirgiem.
Savukārt Jānis ir caurcaurēm rīdzinieks – uzaudzis un tur pavadījis skolas gaitas. Bērnības vasaras gan bijušas turpat Morē, ravējot bietes, burkānus un citādi palīdzot. Tolaik bijis pārliecināts, ka nekad nedzīvošot laukos, turpretī abām māsām še ļoti paticis. “Tagad viss sanācis otrādi, es kaut kā esmu atnācis šurp, bet māsām lauku dzīve vairs nemaz neinteresē,” par dzīves pagriezieniem stāsta “Salaiņu” saimnieks. “Mana pirmā pieredze ar zirgiem bija Rīgas cirkā, kad izdīcu mammai to vienu aplīti izvizināties,” par iesākumu nosmaida Jānis, pieļaujot, ka šie iespaidi laikam būs neapzināti iekodušies atmiņā. Iespējams, arī tādēļ Jelgavā, Lauksaimniecības universitātē studējot būvinženieros, izvēloties obligāto sporta veidu, nosliecies uz jāšanu. “Tur tikai vienu reizi nedēļā bija nodarbība, drīz vien gribējās vairāk, beigās jau sāku kavēt lekcijas, lai aizbrauktu pie zirgiem,” atceras J.Robiņš, atzīstoties, ka šīs neglābjamās patikšanas dēļ galu galā studijās pazaudējis budžeta vietu.
Sniedze un Jānis satikušies kā dalībnieki sacensībās Inčukalna Jauno jātnieku skolā. Svinētas kāzas, padzīvots nedaudz Līgatnē, taču jau Olīvijas gaidību laikā spriests, ka jāpārceļas uz Jāņa dzimtas mājām, kur bija palikusi vien viņa vecmamma, kas vēl kopusi dažas govis. Aktīvai saimniekošanai gan omītei spēka jau tobrīd bijis pamaz, tamdēļ iesākumā “Salaiņos” jaunajiem bijis jāiegulda krietns darbs, piemēram, kūts labiekārtošanā. “No govīm pierunājām atteikties, taču atstājām vistas, lai omītei prieks un ir, ar ko nodarboties,” teic mazdēls, vienlaikus pastāstot, ka viens no nākamā gada plāniem ir izveidot atsevišķu mītni vistām, lai tās turētu tālāk no zirgiem – to elpošanas sistēmai atrašanās vienā telpā nenākot par labu. Pagaidām vienkārši tiek pielāgots dienas režīms, lai zirgi ar vistām pēc iespējas mazāk būtu kopā, un telpas tiek regulāri vēdinātas.
Komunikablie zirgi. Arī zirgu puikas apveltīti ar saviem saimniekiem raksturīgo labvēlību , “Druvai”, ienākot aplokā, nākas sasveicināties ar katru.
FOTO: Līga Salnite
Sākumā nebūt nav bijusi doma attīstīt zirgu lietu kā nodarbošanos. Robiņi ilgojušies pēc zirgiem tikai pašu pastaigām un kāda ponija bērniem. Tīri sagadīšanās dēļ pie viņiem caur paziņām nonācis aicinājums adoptēt pāris zirgu. Tā maz pamazām ap Sniedzi un Jāni izveidojusies raiba kompānija, tostarp arī pāris poniju – kopumā seši komunikabli puikas, četras elegantas ķēves un viens aristokrātiska skata ogļmelns ērzelis vārdā Abats. Tieši tāpat – ar “kluso telefonu” un sociālo mediju starpniecību – ik pa brīdim Robiņus un viņu zirgus atrod kāda filmēšanas grupa vai kāzu rīkotāji. Tā, piemēram, baltais Hamlets (pasē – Hori) jau kļuvis gandrīz par filmzvaigzni – te riepu reklāmā, te filmā, klipos vai kā statists jaunlaulāto iemūžināšanā. “Visur viņš izdara, ko vajag,” dāņu prinča vārdā iesauktā zirga teju māksliniecisko profesionalitāti atzīmē Sniedze. Tomēr, sajūtot cilvēku interesi, ienācis prātā apgūt jāšanas trenera mācības, tagad Sniedze ir licencēta šādu nodarbību vadītāja. Juridiski viņa ir pašnodarbināta persona, un vienlaikus ir nodibināta arī biedrība, kas bijis vajadzīgs, lai izveidotu jāšanas klubu. Tikai caur šādu darba formātu iespējama sadarbība ar Latvijas Jātnieku federāciju.
Jānis ikdienā strādā kā Latvijas Dabas fonda mobilā ganāmpulka koordinatora asistents, par ko pats ironiski teic: “Būtībā pirms simt gadiem to sauktu par ganiņu.” Viņa pārziņā ir sekot līdzi šiem ganāmpulkiem un vajadzīgajā brīdī tos pārvietot, lai noganītu bioloģiski vērtīgos zālājus. Taču Jānis tāpat ar sirdi ir ģimenes zirgu kaislībā: “Ir jau tā, kad pienāk algas diena, tad plāns vienmēr ir skaidrs – vajag nopirkt dēļus, kaut ko aplokiem, smiltis āra boksam, līdz beigās tā naudiņa iziet. Pašiem tālāk jāiztiek no sievas treniņiem,” abu neapturamo vēlmi labiekārtot saimniecību atzīst Jānis, izrādot arī šīs vasaras nogalē pabeigto jāšanas laukumu. Zirgi atšķirībā no govīm, kuras ar kājām pļavas teju vai uzarot, zemi stipri pieblietējot, un tad šīs vietas pat uzart grūti. Tamdēļ ir labi, ja pastāvīgajiem treniņiem ir speciāls laukums. Tuvākajā nākotnē ir padomā neliela stāvlaukuma ierīkošana automašīnām. Sniedze savukārt uzsver vēlēšanos sakārtot klājumu sētā, lai rudeņos un pavasaros ceļš no aplokiem un laukuma nebūtu tik dubļains. “Viss notiek pamazām, lai gan, kad paklausāmies, kā citi gadiem ilgi cīnījušies, mums sāk šķist, ka pagaidām mums viss izdodas diezgan ātri. Tomēr var arī saprast, kad jātnieki ierodas, viņiem gribas visu uzreiz – pilnu servisu,” izjūtās par darba procesu, pašu gandarījumu un redzējumā, kā vietas attīstība izskatās no malas, dalās Jānis.
Jātnieku sporta klubs “Salaiņi” darbojas nu jau aptuveni pusotru gadu. Mācīties jāt vēlas ne tikai vietējie bērni un pusaudži, no Rīgas braucot arī sievietes pēc 30, kuras šajā dzīves mirklī iedvesmojušās apgūt šo prasmi “no pilnīgas nulles”. Robiņi spriež, ka ļaužu valodas veiksmīgi izplatījušās, jo cilvēkiem patīkot būt laukos, bet, svarīgi, ka tas nav pārāk dziļi nekurienē un ka uz šo vietu ved labs ceļš.
Otrais patīkamākais šī gada jaunums pēc mazuļa Olivera ienākšanas ģimenē ir Siguldas novada augstākais apbalvojums “Gada novadnieks 2020”. Pagodinājums Robiņiem piešķirts par jātnieku sporta kluba izveidošanu, kā arī par jāšanas nodarbību un sacensību organizēšanu pagastā, piesaistot arvien jaunus nodarbību apmeklētājus un popularizējot Mori kā tūrisma galamērķi. Sniedze un Jānis teju vienā balsī teic, kad saņēmuši zvanu no nepazīstama numura un uzklausījuši teikto, bijis šoks. Ziņa patīkama, bet ļoti negaidīta.
Komentāri