Zinātne tepat vien ir

Šovakar var uzzināt un atklāt ko nezināmu, ieraudzīt to, par ko neesi iedomājies, jo aicina Zinātnieku nakts.

Arī Agroresursu un ekonomikas institūta Priekuļu Pētnie­cības centrs ver durvis un ļauj ieskatīties zinātnieku, pētnieku un selekcionāru ikdienā. Par darbu zinātnē, Zinātnieku nakts noslēpumiem saruna ar  centra Lauk­augu selekcijas un agroekoloģijas nodaļas pētnieci rudzu un tritikāles selekcijā Līgu Dzeduli. Viņa arī viena no izglītojošā pasākuma rīkotājām.

– Ceturto gadu darbojos ziemas rudzu un tritikāles selekcijā. Turpinu esošo un bijušo kolēģu darbu. Vairākās desmitgadēs, kopš Priekuļos notiek rudzu un tritikāles selekcija, paveikts daudz, tādēļ cenšos ar atbildību izturēties pret man atstāto selekcijas materiālu. Lai izaudzētu jaunu šķirni, paiet desmit līdz 15 gadi.

– Cik svarīgi ir Latvijā radīt jaunas šķirnes, pasaulē taču to ir tik daudz?
– Nacionālā selekcija, savs sēklas materiāls ir nozīmīgs, lai mēs būtu neatkarīgi no pasaules piegāžu ķēdēm. Ievestās šķirnes ne vienmēr ir piemērotas mūsu klimatiskajiem apstākļiem. Jā­rēķinās arī, ka klimats mainās, cenšamies mainīties līdzi. Šķirnes, kas deva labas ražas pirms gadu desmitiem, vairs nav tik piemērotas, jo mainījušās lauksaimnieku, pārtikas pārstrādāju  un patērētāju prasības. Arī prasme izaudzēt un tehnoloģiskās iespējas.

– Veidojot jaunas šķirnes, jāskatās nākotnē un daudz kas jāparedz.
– Ar katru gadu paredzēt ne tikai tirgus prasības, bet arī laikapstākļus kļūst aizvien sarežģītāk. Katra vasara ir citāda. Kaut arī klimata pētnieki izstrādā pārmaiņu modeļus, nākotnei nevar sagatavoties.  Salīdzinot ar iepriekšējo, šī vasara bija laba. Vidzemē, arī mūsu centra laukos ražas ir labas, varēja gan laikus iesēt, gan novākt.

– Cik plašs ir pašas izmēģinājumu lauks?
– Katru gadu tie ir līdz divarpus hektāriem. Lauciņi ir no kvadrātmetra līdz 12 kvadrātmetrus lieli. Tajos aug vairāki simti tritikāles paraugu. Rudziem selekcijas shēma ir sarežģītāka, tādēļ selekcijas vienību skaits ir daudz mazāks. Lai no rudziem iegūtu sēklu, katrs sēklai paredzētais lauciņš ir jā­izolē, lai nenotiktu nevēlama krustošanās. Tehniskie darbinieki rūpējas par lauciņu kopšanu, mans darbs ir veikt novērojumus, izvērtēt, kuras līnijas ir spēcīgākas un vērts audzēt. Selekcijā izmantojumam arī ārzemju šķirnes gan krustojumu veidošanai, gan salīdzināšanai ar mūsu selekcijas līnijām, lai saprastu, cik tās ir konkurētspējīgas. Ziema ir laiks, kad iegūtie rezultāti tiek apkopoti, izvērtēti.

– Kādiem jābūt rudziem, lai izceptu kārtīgu rupjmaizi?
– Maizes cepēji teiktu, ka graudiem jābūt tādiem kā mūsu ‘Kaupo’. Tie ir etalons, nākamajām šķirnēm jābūt labākām. Rudzi ir ziemeļnieku iecienīts kultūraugs, tādēļ vairāk strādājam vietējam tirgum. Tritikāli lielākoties audzē lopbarībai, bet tai ir arī labas pārtikas īpašības, tā labi der cepumiem, brokastu pārslām, bet maizei ir mazāk piemērota. Tritikāle nav populārākā graudu suga. Sējumi Latvijā aizņem vien dažus procentus no kopējās graudaugu sējplatības. Lai gan tritikāle prasa mazākus ieguldījumus nekā kvieši, audzējot kviešus, pastāv iespēja, ka izdosies izaudzēt graudus, kas atbilst pārtikas kvalitātei. Tritikāle, kā jau minēju, lielākoties tiek izmantota tikai lopbarībai.

– Kā pati pievērsāties zinātnei?
– Nejauši. Esmu studējusi lauksaimniecību un vides zinātni. Dzīve atveda uz Priekuļiem, Pētniecības centrs bija vieta, kur gribēju strādāt. Arī graudaugu selekcijā nokļuvu nejauši, bet darbs ievilka. Patlaban izstrādāju promocijas darbu, pētu, kā šajā gadsimtā notikušās klimata pārmaiņas ietekmējušas vasaras miežus. Pagaidām pirmie secinājumi nenorāda uz būtisku ilg­termiņa ietekmi, toties redzams, ka augšanu un ražu ļoti ietekmē ilgstoša sausuma periodi vai spēcīgas lietavas.   
 
– Kas ievilka selekcionāra darbā?
– Šajā darbā ļoti ievelk tas, ka nav divu vienādu darbadienu, nav vienādu sezonu, tāpēc nekad nav garlaicīgi. Selekcionāra darbs ir brīnuma radīšana, nekad nevari zināt, kāds būs rezultāts, var izdoties, var arī piedzīvot neveiksmi, bet arī tā ir vērtīga pieredze.

– Par to, ka zinātnei trūkst naudas, tiek daudz runāts.
– Protams, vienmēr var gribēt vairāk. Iesaistāmies dažādos projektos, arī starptautiskos, tā paplašinām iespējas. Esmu strādājusi arī starptautiskos projektos, tie ir kontakti, pieredzes apmaiņa, redzesloka paplašināšana, arī jaunas prasmes, jo katrs projekts dod kādu ideju, zināšanas.

– Ja ne rudzi, tritikāle, kas varētu būt cita kultūra, ar ko gribētu strādāt?
– Jāatzīst, ka neesmu par to aizdomājusies. Pavisam nedaudz esmu pastrādājusi arī ar citām Priekuļos audzētajām sugām, bet vismaz pagaidām, kamēr tas, ko šobrīd daru, man sagādās prieku un aizraus, vēlos palikt pie graudaugiem. Neska­toties uz to, ka sabiedrību, protams, vairāk interesē kultūraugi, kurus varam izaudzēt savā piemājas dārzā vai kuriem nav nepieciešama apstrāde, pirms tie nonāk uz mūsu galda.

– Kādām īpašībām jābūt selekcionāram?
– Pirmām kārtām selekcionāram ir jāpiemīt pacietībai. Ļoti svarīgas īpašības ir arī precizitāte un spēja pamanīt detaļas. Šīs īpašības gan man sevī vēl jāattīsta. Protams, jāprot arī pielāgoties dažādiem apstākļiem, jo strādājot uz lauka ar dzīviem organismiem un mainīgos laikapstākļos, ne visu ir iespējams ietekmēt. Bieži vien noder arī prasme atrast risinājumus nestandarta situācijās, kādas gan selekcijā, gan zinātnē kopumā gadās visai bieži.

– Vai sabiedrība novērtē to, ko dara zinātnieki?
– Grūti pateikt. Daudz kas atkarīgs no tā, cik paši zinātnieki par to stāsta. Tas akmens ir mūsu pašu dārziņā. Ne vienmēr runāt par savu darbu ir viegli, bet neviens tik labi kā mēs paši neizstāstīs, neparādīs, kā top jaunas šķirnes, kā notiek dažādi pētījumi un kāda ir to praktiskā nozīme. Protams, svarīgi stāstīt un skaidrot vienkārši, saprotami un pietiekami aizraujoši. Tāpēc rīkojam Lauku dienas, Zinātnieku nakti, piedalāmies citos pasākumos, lai parādītu, pastāstītu, atklātu to, kas daudziem ir noslēpums. Vēlamies zinātnieku darbu padarīt redzamāku. Nerādīt to, ko darām, manuprāt, nemaz nebūtu pareizi, jo mūsu darbs ir sabiedrībai. 
 
– Zinātnieku naktī šogad esat izvēlējušies stāstīt par augsnes pasauli, kas ikdienā paliek nepamanīta, bet ir pilna ar dzīvību. Tēmas izvēle ir  ļoti interesanta.
– Nākamajā dienā pēc iepriekšējās Zinātnieku nakts Laukaugu selekcijas un agroekoloģijas nodaļas Priekuļu daļas vadītāja Lāsma Rābante-Hāne man pastāstīja ideju, kura viņai radusies uzreiz pēc pasākuma. Kāpēc gan nevarētu stāstīt par augsni? Par to līdz šim neesam tik plaši runājuši. Viss, kas notiek augsnē, zem mūsu kājām, ko ikdienā neredzam — tā ir sava pasaule. Stāstīsim un rādīsim, kas tajā notiek. Aicinu Zinātnieku nakts apmeklētājus nekautrēties uzdot jautājumus, lai saņemtu atbildes, jo muļķīgu jautājumu nav.

– Kas pārdomu brīžos pašu kā jaunu selekcionāri uztrauc?
– Nedaudz uztrauc paaudžu maiņa, jo selekcija ir ilglaicīgs darbs, tāpēc priecājos, ka apkārt ir arī jauni kolēģi. Laikā, kad iespējas ir ļoti plašas un daudzveidīgas, pieķerties darbam, kurā rezultāts redzams tikai pēc vairākiem gadiem, ne katrs ir gatavs. Protams, kā selekcionāri uztrauc arī tas, vai Latvijā radītās šķirnes nākotnē būs pieprasītas un vai zemnieki tās vēlēsies audzēt.

– Kāda ir dzīve Priekuļos?
– Priekuļi ir izcila vieta dzīvošanai, jo gandrīz viss ir “rokas stiepiena” attālumā. Ja kā pietrūkst, pavisam tuvu ir Cēsis, netālu ir Valmiera, arī Rīga nav tālu. Priekuļos ir gan skola, gan bērnudārzs, gan pietiekami plašas iespējas visai ģimenei pievērsties saviem hobijiem. Lai arī brīvā laika kļūst aizvien mazāk, cenšamies atrast laiku, gan lai pasportotu, gan dotos dabā, gan lai brīvajos brīžos uzspēlētu kādas galda spēles. Pati jau vairākus gadus dziedu sieviešu korī “Laumas” tepat Priekuļos.