Amatas novada iedzīvotāja Marika Sarmule par savu dzimto pusi sauc Vidzemes augstienes dienvidu daļu – Ērgļus. Tur viņa jau agrā bērnībā, govis un aitas ganīdama, sadraudzējās ar zīmēšanu.
„Man gan veicās, gan nepaveicās,” saka Marika, „kamēr citi vēl gulēja, ar kādām sešpadsmit govīm un trīsdesmit aitām jau biju ganībās. Nebija jau aploku. No vienas puses mazā Orisāres upīte ar ieteku Ineša ezerā, tālāk Inesis, bet otru pusi vajadzēja kārtīgi pieskatīt. Taču tiku atalgota ar to, ko citi gulēdami neredzēja: saules lēktu variācijas, putnu dziesmas un gaismas spēles rasainajā zālē. Šur tur kāds zirnekļa tīkls ar rasas pilieniem kā stikla krellēm piebārstīts. Reizēm varēja novērot, kā migla veļas pa Inesi vai mazo Orisāri. Koki un krūmi tad pieņēma spokainus apveidus. Pārsteidzoši, ka nebija divu vienādu rītu. Varbūt tieši tas rosināja mani zīmēt.”
Dzīve ģimeni bija aizvedusi Inešu pusē. Marika skolas gaitas uzsāka Vecpiebalgas vidusskolas sagatavošanas klasē. Viņa ar labu vārdu atceras audzinātāju Mārīti Freimani, kā skolotāja mācīja lasīt, rakstīt, zīmēt. „Un tas man noderēja. Ganos vienmēr bija līdzi kāda papīra lapa un zīmuļa gals, tika zīmēts viss, ko pratu un arī ko nepratu. Vēlāk skolā gāju zīmēšanas pulciņā, bet darbojos arī rokdarbu pulciņā, man tas patika, jo vecmāmiņa Antoņina Krīgere bija liela rokdarbniece. Kad pulciņi pajuka, aizrāvos ar fotografēšanu, jo tētim Paulim tā bija sirdslieta. Viņš man nopirka “Smenu”, varēju sabildēt dažādus skatus, jo ne jau vienmēr varēja visu uzzīmēt. Pēc tam centos attēlus no bildēm pārzīmēt uz lielākām lapām. Vēlāk tētis man nopirka fotoaparātu ar spoguļkameru, bet par zīmēšanu neaizmirsu. Mums ar vecmāmiņu bija sava istaba, vakaros, pirms aizmigām, nenogurusi klausījos dzīves stāstus. Nākamajā dienā tapa pa pusei fantastisks zīmējums par iepriekšējā vakarā dzirdēto,” stāsta Marika. Mamma nav iebildusi, ka meitene aizraujas ar zīmēšanu. Bārusies tikai, ka skolas pierakstu burtnīcām malas bija izraibinātas ar visādiem fantāzijas tēliem.
Marika izmācījusies par bērnudārza audzinātāju, atnākusi strādāt un Inešiem un dabūjusi dzīvokli. Aiz prieka uz vienas istabas sienas tika pārzīmēts kāda vācu gleznotāja romantiskais darbs. „Beigu fanfaras skanēja tikai pēc pusgada! Jutu, ka pietrūkst zināšanu. Noriskēju un, aizbraukusi uz Rīgu, iestājos Amatniecības vidusskolā. Centos apgūt dekoratora, dizainera un interjerista profesiju. Brīvajā laikā centos kaut ko uzskicēt. Pabeigusi skolu, nokļuvu Cēsu patērētāju biedrībā par noformētāju. Cēsis jau neatrodas nekādā līdzenumā, braukājot no Inešiem uz darbu un atpakaļ, bija ko redzēt, kā gadalaiki izdaiļo apkārtni. Atkal blociņā uzradās skices. 2000. gada iestājos Cēsu Mākslas studijā, kuru vadīja Dace Ozola, bet vēlāk Marita Krūmiņa. Patīk gaisotne, radošums. Vairāk cenšos zīmēt, tagad uzdrīkstos teikt – gleznot filozofiskus darbus un portretus. Pēdējos man vislabāk tīk izaicinājums. Ja cilvēks ir nezināms, nav nemaz tik viegli uztvert temperamentu un raksturu. Bet ja tas neizdodas, tad bilde neuzrunā. Tas pats ir ar ziediem. Piemēram, magones. Tā ir liela māksla – dabūt uz papīra magoņu trauslumu vai taurenīša spārnu plānumu. Tur to knifu ir pārpārēm, kad jūti, ka aiziet, tad ir tāda gandarījuma sajūta, kuru nevienā bodē nevar nopirkt!” ar smaidu piebilst Marika. Cēsīs, klusajā vecpilsētas ieliņā esošajā “Mottand” salonā, kurā Marika strādā par universālo pārdevēju, var ieraudzīt arī viņas darbus, par kuru saturu liecina nosaukumi: „Ieliņa Cēsīs”, “Klusā daba ar kafijas dzirnaviņām”, “Ainava”, “Zvārtes iezis” un citi.
„Joprojām turpinu apmeklēt mākslas studijas nodarbības. Tur zīmējam, notiek domu un pieredzes apmaiņa,” saka Marika un piebilst: „Ja kādam tas sagādā prieku, ja redzi, ka cilvēkam mani darbi dod gandarījumu, ko tad vēl var gribēt!”
Oļģerts Tīliks
Komentāri