Zane Eniņa vispirms ceļoja grāmatu stāstos

Šķiet, kas varētu būt piestāvošāks Eiropas dienai, kura svinama 9.maijā, par šīs pasaules daļas apceļotājas
pieredzi. Ceļotāja un rakstniece Zane Eniņa sarunā vairākkārt piemin, cik patīkami ērta un brīva mūsdienās ir pārvietošanās Eiropā. Un arī to, cik labi, ka ietilpstam Eiropas Savienības sastāvā.

Jāatzīst, ka, sākot rakstīt interviju, nolemju ielūkoties Zanes blogā par ceļojumiem “mugursoma.lv” un pēc pāris stundām attapos pie tā paša viena manis uzrakstītā teikuma, tik aizraujoši viņa apraksta savus piedzīvojumus. Tuvojoties Eiro­pas dienai un novērtējot plusus, ko mums, tās iedzīvotājiem, sniedz brīva ceļošana, Zane piekrita ar “Druvu” mazliet parunāt par šo savu aizraušanos.

-Kā sākāt ceļot?

-Mans pirmais ceļojums bija tieši pusgada vecumā uz Baltkrieviju, bet to es, protams, neatceros. Pēc tam, cik nu padomju laikos varēja ceļot, mēs kopā ar ģimeni braukājām apkārt. Es, piemēram, diezgan labi atceros braucienu uz Karpatu kalniem. Toreiz biju mazs ķipars, tā bija pirmā reize, kad es ieraudzīju kalnu varenību. Mēs arī ļoti daudz ceļojām pa Latviju, braucām arī ar laivām, gulējām teltīs. Varētu teikt, ka viens ceļošanas iedīglis nāk no ģimenes un ceļošanas tradīcijas tajā. Otrs nāk no grāmatām, jo jau bērnībā biju un arī tagad esmu īsts grāmatu tārps. Ļoti daudz lasīju, tostarp piedzīvojumus par dažādām zemēm.

Protams, tajos laikos jau nedomāju, ka kaut kur varēšu nokļūt, jo mana bērnība pagāja laikā, kad nekur īpaši tālāk par Padomju Savienības robežām nevarēja aizbraukt. Kad studēju, beidzot varēja tikt kaut kur ārpus dzelzs priekškara, tad bija mani pirmie ārzemju braucieni. Toreiz braucu uz dažādām studentu konferencēm. Pēc tam ceļoju tā, kā to dara normāli cilvēki – atvaļinājums nedēļu vai divas, sasēžas mašīnā un aizbrauc, piemēram, uz Norvēģiju, vai kaut kur aizlido un pāris nedēļas padzīvo. Tā tas notika līdz 2012. gada vasarai, kad aizgāju no tādas darba cilvēka dzīves, tad sāku ceļot intensīvāk.

Aizejot no darba, vispirms aizlidoju līdz Norvēģijai, tad uz Ķīnu. Pēc tam nogāju savu pirmo Santjago ceļu – Franču ceļu. Gada nogalē aizlidoju uz Dienvidameriku, kur pabiju septiņus ar pusi mēnešus. No Dienvidamerikas pa taisno devos uz Ziemeļameriku. Kopā tās bija, ja pareizi atceros, 389 dienas.

-Izklausās traki.

-Tas ir mans līdz šim garākais ceļojums. Domāju, garāka vairs nebūs. Kopš tā laika ir gana daudz būts garākos braucienos. Piemēram, Āzijā esmu sabijusi visu ziemu. Tomēr visbiežāk ceļojumi ir aptuveni mēneša, maksimums divu, garumā.

-Arī tas liekas gana gari.

-Jā, bet man šķiet, ja lido kaut kur tālu, tad no visiem aspektiem izdevīgāk ir pabūt tur ilgāk. Pirmām kārtām jau, kļūstot vecākam, cilvēks vairs arī tik viegli nepārdzīvo ilgus pārlidojumus. Šķiet, pēdējo reizi, kad lidoju uz Losandželosu ASV, lai apceļotu Meksiku, mani džetlags (no “jet lag” angļu valodā, kas apzīmē problēmas adaptēties miega ritmam citā laika joslā) mocīja kādu nedēļu. Manuprāt, gan no dabas resursu, gan cilvēciskā viedokļa, ja var to laika ziņā atļauties, labāk pabūt ilgāk šajās tālajās zemēs. Protams, ja tādu iespēju nav, tad arī nedēļa vai divas ir ļoti labi. Tā kā man, par laimi, ir gana elastīga dzīve, tad es varu atļauties pabūt prom ilgāk.

-Jā, bet, ja ir ikdienišķais darba grafiks, kur pat mēnesi garš atvaļinājums vienlaidus ir greznība, tad tas nav īpaši reāli.

-Man ir projektu darbs, un es tā varu. Es arī gana daudzus gadus esmu strādājusi pat ļoti intensīvu darbu un atceros to trako sajūtu, kad ir jāatgriežas darbā. Ar šausmām jādomā par visiem tiem daudzajiem e-pas­tiem, kas būs sakrājušies šo pāris nedēļu laikā. Man liekas, es tolaik vienreiz biju pat trīs nedēļu atvaļinājumā. Ļoti labi spēju saprast, ka garāki atvaļinājumi intensīvu darbu darītājiem ir sarežģīti īstenojami. Pašlaik mans ritms ir tāds, ka es uzņemos īstenot kādu projektu, tad strādāju ar pilnu jaudu, bet, kad ceļoju, veltu sevi tam.

-Nav tā, ka dators līdzi un tiek strādāts arī ceļojot?

-Es mēdzu šo un to rakstīt arī ceļojot, jā. Piemēram, esmu gatavojusi materiālus medijiem. Tomēr kopumā dodu priekšroku tam, lai pilnībā izbaudītu ceļojumu un vidi, kur esmu tajā brī-dī.

-Kur būts pēdējā laikā?

-Šis gads iesākās ar pāris nedēļām Marokā. Mēs tur bijām tādā nelielā meiteņu kompānijā. Pēc tam no pus marta līdz aprīļa sākumam biju Spānijā. Biju iecerējusi tur būt ilgāk, bet diemžēl mani piemeklēja veselības problēmas, un es atlidoju mājās.

-Kurā galā Spānijā?

-Sāku ar dienvidiem, biju Malagā un Seviļā. Tad no Meridas aizbraucu uz ziemeļiem. Tur, netālu no Kudiljero, dzīvo latviete Iveta, padzīvoju vienu nedēļu pie viņas, tad no Madrides lidoju mājās.

-Vai ir daudz draugu visā pasaulē, ka var tā nedēļu padzīvot pie kāda Spānijā?

-Tā, man šķiet, ir brīnišķīga iespēja. Manuprāt, visforšāk ir dzīvot pie latviešiem, tas ir tāds īpašs smeķis. Un ir vienalga, vai pie pazīstamiem vai svešiem. Es vienmēr smejos – jo tālāk tā valsts ir no Latvijas, jo foršāk ir satikt tur latviešus, jo arī viņiem gribas redzēt savējos. Tādas satikšanās vienmēr ir izvērtušās īpaši jaukas. Es esmu palikusi pie latviešiem Austrālijā, Ka­nādā un ASV, un tas ir bijis brīnišķīgi. Esmu daudzkārt padzīvojusi gan pie pazīstamiem, gan nepazīstamiem cilvēkiem citās valstīs, kurus, piemēram, esmu iepazinusi ceļojot. Laosā es iepazinos ar puisi no Kolumbijas un meiteni no Dienvidkorejas. Pēc tam dienvidkorejiešu meitene atbrauca pie manis uz Latviju un mēs šeit kopā pavadījām laiku, jau vēlāk es aizlidoju pie viņas uz Seulu.

-Vai ceļojumu pazīšanās ir ilglaicīgas?

-Ļoti atšķirīgi. Tas atkarīgs no konkrētajām attiecībām un to stipruma. Neviens jau nevar ar visiem sastaptajiem cilvēkiem uzturēt attiecības. Tas nav reāli. Bet tādu, ar kuriem draudzība ir bijusi gadiem, ir diezgan daudz. Piemēram, ar ceļabiedru kanādieti Rafaelu, ar kuru automašīnā šķērsojām visu Kanādu un ASV, sazināmies regulāri. Par godu mūsu ceļojuma desmit gadiem pērn viņš uz mēnesi bija Latvijā, es centos viņam maksimāli daudz parādīt.

-Esat arī tāds kā Latvijas sabiedrisko attiecību speci­ālists, kas reklamē valsti?

-Jā, dažkārt smejos, ka esmu brīvprātīgais vēstnieks. Absolūti visiem, ko ceļā satieku, vienmēr stāstu, ka vajag braukt uz Lat­viju, cik pie mums ir skaisti.

-Cilvēki arī atsaucas?

-Protams, ja pie manis atbrauktu visi, ko kādreiz esmu uzaicinājusi, tad vispār neko citu nevarētu darīt, kā tikai viņus uzņemt. Lielākā daļa nekad neatbrauks, bet gana daudzi arī atbrauc. Pie manis ir bijuši, piemēram, vairāki Santjago ceļā iepazīti cilvēki, kas dzīvo dažādās pasaules valstīs.

-Kādi ir viņu iespaidi par Latviju?

-Lielākoties cilvēkiem ļoti patīk. Manā blogā, starp citu, ir tieši tāds ieraksts, kurā ir pastāstīts, ko jau pieminētais Rafaels domā par Latviju. Manuprāt, diezgan interesantas atziņas. Ir tādas lietas, ko mēs paši varbūt ne īpaši labi pamanām un novērtējam. Es arī daudzas lietas sapratu tikai, kad sāku vairāk ceļot. Tad sāku apjaust, par ko atbraucēji brīnās. Mums, piemēram, liekas pašsaprotami rudeņos iet mežā sēņot, citās valstīs dzīvojošajiem tas liekas kaut kāds kosmoss. Vai – cik ļoti labi mēs visi pazīstam tās pašas sēnes un augus.