SIA “Straupes narkoloģiskā slimnīca” direktors un rakstnieks Edmunds Rudzītis, kurš pats sevi dēvē arī par pseidofilozofu, pēc ilgāka pārtraukuma izdevis savu trešo grāmatu “Straupes skiču burtnīcas”, īsprozas kopkrājumu, kurā iekļautas iepriekšējās grāmatās publicētie darbi un virkne jaunu domu uzzibsnījumu. “Druva” ar grāmatas autoru devās uz sarunu par dzīvi. Par dzīvošanu. Par to, kas mēs esam un kam ticam.
– Pēc vairāku gadu pārtraukuma esat pievērsies atkal literatūrai un izdevis grāmatu.
– Jaunajā izdevumā ir kaut kas no manas pirmās un otrās grāmatas. Arī kaut kas no avīzēs publicētā un kaut kas jauns. Esmu rakstījis miniatūras, stāstus, pastāstus, aprakstus… Gribēju izlaist kaut ko viendabīgāku. Un tā nolēmu savākt izkaisītās miniatūras.
– Jūs esat ārsts. Kas jūs mudinājis izpaust sevi literārajā jomā?
– Laikam jau pati dzīve. Bet galvenais stimuls ir cilvēka mirstība. Visi vēlamies kaut ko pēc sevis šajā pasaulē atstāt – gleznas, dzejoļus, dziesmas, fotogrāfijas vai bērnus. Cilvēki savus vārdus ieskrāpē pat klintīs, pabraucot pa Gauju, var redzēt, ka daži vārdi tajās ieskrāpēti pirms 50, simts vai vairāk gadiem. Cilvēks, apzinoties savu mirstību, vēlas realizēties. Imantam Ziedonim ir skaists dzejolis – viņš iet pa ceļu gar Murjāņiem uz Raganu, tur gar ceļmalu aug vītoli kā senču bārdas. Viena koka lapotne viņam izskatās pēc Kronvalda Ata bārdas, cita pēc Krišjāņa Barona… Un noslēgums dzejolim ir tāds – kad mēs nomirsim, cik daudziem no mums paliks bārdas no zemes laukā? Tā ka nāve ir liels stimuls. Būtu priekšā mūžība, visu varētu atlikt uz rītdienu. Angļi jau smejas, ka visgarākā diena mūžā ir rītdiena – rīt ies pie friziera, pie zobārsta, tīrīs māju, apciemos draugus un ko tik vēl ne.
Bet jāsaka, katrs esam vienreizējs eksemplārs. Nekad uz šīs zemes nav dzīvojis un nedzīvos tāds cilvēks kā es, jūs vai kāds cits. Klonēšana ir muļķības. Jā, var klonēt miesu, bet ne dvēseli. Dvēsele veidojas no tā, ko mums māte, tēvs, vecvecāki iemāca, kādi ir mūsu draugi, skolotāji. Taču runājot par dzīvi, jāsaka – jau senie grieķi postulējuši, ka cilvēkam viena trešdaļa dzīves jāvelta pašam sev un savām interesēm – makšķerēšanai, gleznošanai, kāršu spēlei vai kam citam. Otra trešdaļa- ģimenei un dzimtai, bet trešā – savai tautai un valstij – jākaro, jāstāda meži vai jāraksta grāmatas. Tikai tad cilvēks var uzskatīt, ka nodzīvojis pilnvērtīgu mūžu.
– Jums būs izdevies dzīvi nodzīvot, ievērojot šo sengrieķu gudrību?
– To jau kāds izsvērs pastarā tiesā uz tiem svariem, bet lielos vilcienos- jā. Esmu pietiekami daudz laika veltījis sev un saviem vaļaspriekiem, esmu izaudzinājis četrus bērnus. Strādājis gan par pagasta priekšnieku, gan 40 gadus ārsta darbam sevi veltījis. Esmu kaut ko arī uzrakstījis. Ar savām rokām izslaucis nezin cik tonnu piena, nopļāvis neskaitāmus siena vālus. Ja visu saskaita kopā, esmu visu ko dzīvē darījis.
– Vai neesat domājis uzrakstīt grāmatu, kurā būtu apkopota medicīnā gūtā pieredze, redzētais, justais, līdzi izdzīvotais?
– Diezin vai. Alkoholisms kā problēma ir vismaz desmittūkstoš gadu sena. Kopš laika, kad Vidusjūras un Melnās jūras baseinā cilvēki iemācījās lipināt māla krūkas un tajās raudzēt vīnu. Jā, gadu tūkstošu laikā aristoteļi, hipokrāti un konfūciji ir secinājuši, ka šī problēma ir neatrisināma. Tās pašas cilvēku dažādības dēļ. Cilvēki nav alvas zaldātiņi. Visi nav gudri, skaisti, mērķtiecīgi vai morāli noturīgi. Vienai sabiedrības daļai, ja atņemtu alkoholu, tas būtu sadisms. Jo viņiem nav citu vērtību. Liene Lote Grizāne, “Druva” Visu interviju lasiet laikrakstā “Druva” šodienas numurā.
Komentāri