Meitenes Cēsīs, manot slaidu jaunekli, parasti nodomā, ka redzētais noteikti ir piederīgs basketbolistu vai volejbolistu saimei, bet ne vienmēr tā izrādās patiesība. Arī 1,92m garais joprojām cēsnieks Dagnis Kaņepe skolas laikā ar sporta aktivitātēm ārpus fizkultūras stundām nemaz nenodarbojās, ja par tādu neuzskata šahu.
Tas nu gan aizrāva ar daudzajām atklātņu iespējām, jo bez kārtīga “funktiera” jau pretiniekam matu nepieteiksi. Taču notikumos, kuri risinājās Gaujas kreisā krasta mežos, intelekta spēle izrādījās bezspēcīga. Cēsu 1.vidusskola pavasarī rīkoja sporta dienu ar orientēšanos pilsētas pievārtes Pipariņu mežā. Skolēni tika sadalīti pa grupām un vienai no tām par kapteini klases audzinātāja Maija Sīle iecēla vidusskolnieku Dagni. – Līdz pat šai dienai nav skaidrs,- stāsta Dagnis,- kāpēc tieši mani. Toreiz GDA ( „Gatavs darbam un aizsardzībai” – fiziskās sagatavotības normatīvi, kas bija jāizpilda katram padomju skolēnam) normas skriešanā knapi izpildīju. Katrai grupai izsniedza apvidus kartes melnbalto fotogrāfiju veidā un vajadzēja sameklēt kaut kādus kontrolpunktus. Pašam par pārsteigumu, pirmo punktu visai ātri atradām un pārējos arī. Atzīšos, ka mani tas ieinteresēja, jo vajadzēja ne tikai skriet, bet arī lasīt karti. Tā es nolēmu doties līdzi savam klases biedram Intam uz īstām orientēšanās sacensībām “Meridiāns”, kuras notika Kazu gravā. Tur, startēdams V-16 grupā nu jau individuāli, tiku pie krāsainās kartes. Ja neskaita vienu “burku” (viens no apzīmējumiem, kā orientieristi mēdz dēvēt savu maldīšanos ceļā uz kontrolpunktu), tad mana debija bija izdevusies. Radās pārliecība un ticība savām spējām. Devos arī uz nākošo kārtu, kura notika mežā pirms Raunas. Tagad no tā atlicis tikai karjers un izcirtums. Sekmes bija līdzīgas, bet nākošajās sacensībās pie Amatas atklāju, cik orientēšanās var būt arī sarežģīta. Tā kā rudenī Cēsu sporta skolā
atvēra orientēšanās sporta nodaļu, sāku treniņus pie Ojāra Millera. -Tā jocīgi sanāk, – turpina Dagnis,- ka redzi finišējušos, kuri par kļūdām sevi šausta pēc sacensībām, bet nav kuru vainot. Pats jau vien skrējis, kā sapratis. Notiek domu apmaiņas un krājas pieredze. Atceros, kā pašam reiz izgāja, kad nakts sacensībās
skrēju līdzi
vietējam. Taciņa, kura vijās gar Braslas krastu, tumsā kaut kur pazuda un es iekritu upē. Labi, ka līdz pēdējam kontrolpunktam vairs nebija tālu, jo ārā valdīja auksts oktobra vakars. Protams, ir gadījies sastapt arī īstenos meža iemītniekus, tai skaitā mežacūku ar sivēniem, bet labi, ka pietiekamā attālumā, citādi joki būtu mazi. Tēlaini orientēšanos var salīdzināt ar biatlonu. Orientēšanas distancē visu laiku esi kā ieslēpojis šautuvē. Kolīdz atslābinies vai pārforsē, tā rodas kļūdas un pats sev nopelni soda apļus mežā. Orientēšanās sacensības tagad notiek cauru gadu neatkarīgi no laika apstākļiem – ziemā
uz slēpēm un vasarā arī ar velosipēdu. Mani apmierina, ka Cēsīs varu strādāt modernā, laikmetīgā uzņēmumā un pēc darba varu būt tuvāk pie dabas. Orientējies esmu kaimiņzemēs un tālākās valstīs – Dānijā, Francijā un Zviedrijā. Piemēram, Dānijā sacensības notika laikam vienīgajā mežā, kas turklāt bija stādīts, bet Zviedrijā mēdz būt tik daudz akmeņu, ka pusmetru augsti var kartē nebūt atzīmēti. Oļģerts Tīliks/
Komentāri