
VASARAS SAULGRIEŽOS. Inese Kozuliņa ar vīru Austri svētkus svin saskaņā ar dabas ritu. FOTO: no albuma
Saruna ar pazīstamo vidzemnieci, latvisko tradīciju zinātāju, dainu meditācijas vadītāju, grupas “Rāmi riti” dalībnieci – vokālisti un kokles spēles meistari – Inesi Kozuliņu.
-Klāt enerģētiski spēcīgs laiks – Vasaras saulgrieži.
-Jā, ļoti spēcīgs. Visu Saules gada ritu mūsu senču ir sadalījuši svētēs, kas ir ik pa piecām reiz deviņām dienām, tātad katrā 45.dienā ir kāda no svētēm. Zināmākās svētes ir Ziemassvētki, Jāņi, Lielā diena un Rudenāji jeb Apjumības. Un vēl ir Meteņi, Ūsiņi, Jumji, Mārtiņi. Katram šim svinamajam laikam ir sava enerģija un spēks, ko tas iemieso. Vasaras saulgrieži, protams, ir laiks, kad visvairāk gribas būt dabā, pļavā, pie ūdeņiem, ūdeņos, uzņemt visu šī brīža dabas iemiesoto spēku. Tas ir mirklis, kad, esot pļavā neaptveramā skaistumā, dabas dāsnumā vai raugoties ugunskurā, dejojošajās liesmiņās, var pieskarties Tam – lielajam noslēpumam, mistērijai, dzīvības Avotam, kā mūsu dainas to mīļi dēvē, Dieviņam jeb Augstākajam padomam vai Jāņos Jānim -dievišķā aspektam, dievišķajai dzirkstelītei katrā no mums.
-Kā pati izjūtat latvisko dzīvesziņu, kā tā ienāk jūsu ikdienā?
-Ļoti izjūtu Saules gada ritu, daudz eju un esmu dabā, un man ir ļoti svarīgi vasaras un ziemas saulgriežos un rudens un pavasara vienādībās apzināti sveikt šos mirkļus, pabūt dabā, kurināt uguntiņu, padziedāt spēka vārdus kopā ar ģimeni un draugiem vai ik vienu, kurš jūt un sajūt šo mirkļu dižumu un dāsnumu. Tā ir mūsu iespēja atjaunoties, veldzēt dvēseli, sajust Visuma un dabas ritmu un ritējumu, izlīdzināt savu dzīvi, norises, paskatīties, parunāties ar savu Dvēseli un dzirdēt, ko Viņa saka, čukst, vai esmu uz sava ceļa vai neeju svešus ceļus, vai saredzu Laimas iemītās pēdiņas, dzirdu Augstāko padomiņu un dzīvoju saskaņā ar savu dziļāko būtību.
-Varbūt ir kaut kas sen aizmirsts, bet svarīgs par mūsu senču tradīcijām, ko varētu atgādināt lasītājiem?
-Manuprāt, mums viss ir iedots, atstāts gan dainu, pasaku, teiku, mīklu formā, mēs esam ļoti bagāta un svētīta tauta. Mums tikai jāatrod mirklis, lai saskaņotos ar senču atstāto dzīves ziņu un Dievatziņām, pa reizei jāsanāk kopā, jāpadzied dainas, jānorimst, un visa dzīves gudrība izplauks mūsu sirdīs, jo tā tur ir, tikai gaida, kad prāts pierims un ļaus saklausīt, ko saka sirds jeb Augstākais padomiņš. Kopīga dainu dziedāšana dara brīnumus tāpēc, ka dainās ir viss. Dainas mūs saskaņo ar dzīvesziņu, kas ir mūžīga. Mēs varam pazust, arī dainas, bet kādā mirklī un vietā, kur būs cilvēks, tur šī dzīves ziņa atkal izplauks vai caur dainām vai kā citādi. Bet šobrīd mēs esam un dainas ir, un tā ir mūsu tautas uguntiņa, dvēsele, lākturītis, lai visam, kas notiek mūsu ceļā, izietu cauri.
-Vai ir kāds rituāls, ko katrs var veikt šajā laikā?
-Rituāls ir jebkas, ko mēs par tādu padarām, sajūtam, kā kaut ko īpašu, transformējošu. Vasaras saulgriežos tā ir gan Saulītes pavadīšana ar dziesmām, ugunskura vietas izpušķošana, ziedojuma došana uguntiņai, ja sajūtam, kāpēc mēs to darām. Var ziedot medu, avota ūdeni, rupjmaizi, ziediņus, trejdeviņas zālītes. Zāļu tēju savākšana tieši šajā spēkpilnajā laikā un, protams, vārtīšanās kailam rīta rasā pirmajos saules staros – tas ir ļoti spēcīgs, dzīvinošs, dzīvības enerģiju iekustinošs rituāls.
-Mūzika arī ir neatņemama tautas tradīciju sastāvdaļa, tā ir visā pasaulē. Kā jums šķiet, cik liela ir mūzikas loma dzīves garīgajai pusei?
-Mūzikas loma ir milzīga vertikalitātei, dzīves garīgajai pusei, dvēseles kopšanai. Mūzika ir dvēseles valoda, caur mūziku dievišķais, pārpasaulīgais var pieskarties mums. Mūzika var mūs aiznest ārpus laika un telpas vienotības apziņā, kur sajūtam, ka viss izpaustais un neizpaustais ir savienots vienotā tīklā, bezgalīgā audeklā. Mūzika visās tautās ir klātesoša, lai dziedinātu, lai iekustinātu sastāvējušos enerģiju, lai “izrautu” cilvēku no ikdienas rūpēm, lai modinātu garu un dvēseli cilvēkā.
-Latviešiem senāk ļoti patika ticējumi – vērot dabu, parādības, laikapstākļus. Vai tie vēl strādā arvien? Varbūt ir nācies novērot ko jaunu?
-Tas, ko es vēroju, – daba kaut kā pamanās visu izlīdzsvarot, lai arī cik novirzās gaisa temperatūras no mūsu platuma grādos pieņemtās normas. Pavasaris atnāk, kad jāatnāk, vizbulītes uzzied īstajā laikā, un arī ziema ar sniedziņu un salu tomēr pamanās paciemoties, vismaz Vidzemes augstienē.
-Vasaras saulgrieži – Jāņu laiks – bieži ir vismīļākais periods gadā. Kā ar folkloras tradīcijām, vai senāk arī tieši vasaras viduspunkts bija visnozīmīgākais gada ritējumā?
-Šie noteikti bija viskrāšņākie, skanīgākie, gaidītākie, līksmākie svētki. Vai visnozīmīgākie, to grūti pateikt, jo, dzīvojot saskaņā ar dabas ritu, ar visiem darbiem, kur katram ir savs laiks un vieta, visas gadskārtas svētes bija ļoti nozīmīgas. Gan īstā laikā sēt, gan pļaut, gan lopiņus laist ganībās, gan plānot saimniecisko gadu, gan sveikt Sauli un putnus, dzīvības mošanos Lielajā dienā, gan godināt Dieviņu Ziemassvētkos un iet budēļos, lai īsinātu tumšos ziemas vakarus un ienestu prieku garajā, grūtajā ziemas periodā. Taču katrā ziņā Jāņi, Vasaras saulgriežu laiks bija izdarībām ļoti bagāta svēte. Salīdzinājumā ar citiem gadskārtas svētkiem tieši Jāņu laikam veltīts visvairāk dainu, ap diviem tūkstošiem. Un, lasot, izdziedot tās, protams, jaušams šo svētku bagātais raksturs un nozīmīgums. Ļoti svarīga bija gan mājas, sētas sakopšana, uzpošana, lai gan Jānis (Dieva dēls jeb dievišķais aspekts, kurš tika godāts Jāņos), gan ciemiņi, gan pati sētas saime sajustu svētku garu. Gan Jāņu zāļu lasīšana, vainagu vīšana, pušķošanās, uguns vietas rūpīga veidošana, dziedāšana, aplīgošana, svētības ieaicināšana sētā un savā dzimtā, siera siešana, Jāņa mātes un tēva (vietas saimnieku) daudzināšana, godināšana. Jāņi ir tādi pilnbrieda, labklājības, mājas, lauku, saimes, dzimtas uzplaukuma svētki. Tika darīts viss, lai labklājība, svētība vēlētos palikt konkrētajā sētā un dzimtā. Un, protams, svētku neatņemama sastāvdaļa, ejot viesos vai uzņemot līgotājus no citām sētām, bija iespēja satikt citu māju, saimju ļaudis, un jaunās meitas un puiši varēja nolūkot sev iecerēto.
-Vai jaunākās paaudzes vēl atceras Jāņu tradīcijas, ko piekopa mūsu vecmāmiņas, vecvecmāmiņas? Vai tās arvien dzīvo?
-Domāju, mēs atceramies un kopjam tradīcijas, protams, saskaņā ar laiku, kurā dzīvojam. Ja ģimenē ir svētīti Vasaras saulgrieži, Jāņi ar ugunskuru, dziesmām, rotaļām, sētas pušķošanu, vainagu vīšanu, siera siešanu, tad tomēr tas pārmantojas. Bērnos tas ir dzīvi un īsti, viņi gaida šos svētkus un piedalās. Un, kad pienāk laiks, paši rada īstus Vasaras saulgriežu svētkus! Katrā ziņā pēdējos divdesmit gados jūtams, kā Latvijā atsākts svinēt Jāņus Vasaras saulgriežu laikā – 20., 21.jūnijā, kā tas ir saskaņā ar Saules gada rita kalendāru. Kā arī ļoti daudz pašvaldību kultūras dzīves organizatoru rada kopīgu Vasaras saulgriežu svinēšanu. Tā kā tie, kuri ir aizmirsuši, kā svinēt Jāņus bez šašlika (pasmaida), var pasmelties iedvesmu un idejas šajos kopīgajos svētkos, un tad jau paši sajust impulsu sevī, ka laiks svinēt Jāņus ar ugunskuru, dziesmām, rotaļām, pušķošanos savā sētā un dot spēku savai dzimtai.
-Kādi vēlējumi, ieteikumi pamācības šim laikam katram lasītājam?
-Es novēlu katram pamēģināt svinēt Jāņus 20., 21.jūnijā, sajust šo spēkpilno mirkli dabā, būt kopā ar sev tuviem cilvēkiem, ģimeni un draugiem, kopā radīt svētkus. Kurš gādā par mielastu, kurš veido uguns vietu, kurš mācās dziesmas un rotaļas, bet lai šis vakars ir īpašs ar to, ka pašu radīts. Kopā! Tā ir lielākā svētība – bagātināt citam citu.
Komentāri