Cēsnieci Olgu Hauku pazīst daudzi. Viņas gatavotās maskas bērnudārza bērniem un zīmētās kartiņas apbrīnojuši daudzi.
Lai arī Olgas kundzei nākamajā nedēļā paliks jau 90 gadi, viņa joprojām velta daudz laika zīmēšanai, maskas gan vairs negatavo.
Draugi, paziņas, darba biedri zina O.Hauka zīmētās sirsnīgās apsveikuma kartiņām, taču viņa daudz zīmējusi arī notikumus no savas dzīves, sākot no ganu gaitām, beidzot ar sev mīļiem cilvēkiem. Krāšņajos zīmējumos attēloti arī teju visi Latvijas ziedi, daudz zīmēti dzīvnieki un daba. Zīmētāja teic, ka nedaudz iedvesmojusies no pazīstamās mākslinieces, bērnu grāmatu ilustratores Margaritas Stārastes. Olgas kundze zīmējumos godinājusi M.Stārastes un arī iemīļotā komponista Raimonda Paula jubilejas. Olga atainoto sauc par draudzīgu saržu.
„Man zīmēšana ir sirdslieta kopš bērnības. Varētu teikt, ka tas ir Dieva dots talants. Ja būtu bijuši citi laiki, labprāt būtu izmācījusies par tērpu modelētāju, bet toreiz jau nesaprata, kas ir kas. Savos zīmējumos esmu modelējusi dažādus tērpus, iedvesmojoties no ziediem,” stāta Olgas kundze un rāda savus darbus. „90 gadi nav joka lieta, taču, vai labāk gausties par veselību? Man redze ir laba, dzirdēt dzirdu, bet, galvenais, rokās varu noturēt zīmuļus. Ko man vairāk vajag? Zīmēšana ļauj atpūsties no visa. No negācijām, ko televīzijā rāda un citām raizēm. Zīmējot atpūšos. Dažkārt vakarā televīzijā saskatos ziņas, nevaru aizmigt, tad domāju, ko atkal lai uzzīmēju, un idejas jau rodas visu laiku,” saka cēsniece.
Viņa stāsta, ka 30 gadus mūžu veltījusi darbam Cēsu 1. bērnudārzā, kur nācies arī gatavot maskas bērniem un ar otu rokās izdaiļot bērnudārza telpas, inventāru un pat rotaļu laukumus.
„Maskas tolaik gatavoju no porolona. Kas tik nav taisīts! Lapsas, zaķa, vilka, lāča un citi zvēri. Neesmu mācījusies par šuvēju, bet arī tas vienkārši padevās,” smaidot teic Olga un atmiņās aizceļo uz tām Cēsīm, kuras atminas vien viņas vienaudži, bet mūsdienu jaunatnei šķiet sena vēsture. „No bērnības, jaunības gadiem Cēsis atminos pavisam citādas. Te dzīve kūsāja, un kur tik cilvēki nestrādāja! Cēsīs pie dzelzceļa bija kaļķu ceplis. Tur sievietes strādāja ar mutes apsējiem, bet Gaujmalā bija pirmklasīga tuberkulozes slimnīca ar savu palīgsaimniecību. Ķieģeļu ceplis arī bija. Dolomītu lauztuves bija, kur braucam no pilsētas laukā uz Valmieras pusi. Turpat netālu, kur tagad atrodas benzīntanks, bija skaista birztala – Dukuru birzs. Tur auga lazdas, un mēs tur riekstojām. Tur cēsnieki arī Jāņos līgot devās. Atminos, kā vecajā tirgū laucinieki rudeņos sabrauca un rīkoja lauksaimniecības izstādi. Tur veda govis, vēršus, aitas… Kas mums tagad ir? Mazie zemnieki ir iznīcināti. Man žēl Latvijas, bet Latvijā ir daudz gudru cilvēku. Patiesībā viss ir mainījies. Kā diena pret nakti. Meita, mazbērni rīkojas datorā, internetā. Stāsta, ka caur datoru naudu var pārskaitīt, bet es nesaprotu, kā tas ir. Šie ir citi laiki,” smaidot saka Olgas kundze un atklāj, ka vēlas pievērsties veco laiku atainošanai zīmējumos. „Man jau gan meita reiz jokojot prasīja, līdz cik gadiem es plānojot dzīvot. Bet plānošana un dzīvošana… Uzskatu, ka nav ko čīkstēt un pukstēt. Vajag darīt to, kas patīk. Arī vecumā,” optimistiski saka Olgas kundze. Liene Lote Grizāne
Komentāri