Līgatnes dabas takās rīkoja īpašu dienu Latvijas lielākajam meža dzīvniekam, kurš ir apveltīts ar labu intuīciju, izcils peldētājs un nirējs, spēj sasniegt pat 600 kilogramu svaru, kā arī ir otrs lielākais Eiropā aiz sumbra, arī bīstamākais, it īpaši mammas mazuļu audzināšanas laikā. Katrā ziņā visi parametri veido labu komplektu, lai alnis iegūtu karaļa titulu.
Viesu diena tika rīkota, nogaidot, kad aļņu baurs jeb riests pagājis un meža karaļa ģimenē satrauktie prāti nomierinājušies. Interesenti varēja ne tikai novērot Jusi, Fredi, Saulcerīti un pārējos, kopā astoņus iežogojumos mītošos lielos dzīvniekus, bet arī izpētīt nomestos ragus un uzzināt aļņu privātās dzīves noslēpumus stāstos un fotogrāfijās.
“Druva” pasākumā, ko Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti rīkoja novembra nogalē, sastapa daudzas ģimenes, kuras Dabas takas apmeklē regulāri un interesējas, kad būs nākamā tikšanās. Gan lielus, gan mazus pārsteidza neparasts eksponāts, aļņa Antiņa varoņdarbs riesta laikā – uz raga uztītais drāšu mudžeklis jeb tas, kas palicis pāri no iežogojuma vārtiem. Aktīvi pasākuma apmeklētāji bija Straupes pamatskolas audzēkņi, kuriem bija jāveic dažādi uzdevumi.
Līgatnes dabas taku pirmsākumos uzskatīja, ka alnis nebrīvē nevar izdzīvot, jo tam ir īpašs prasīgums pret barību – tai jābūt ļoti bagātai ar šķiedrvielām un pēc iespējas daudzveidīgākai. Tā paša iemesla dēļ alnis nav apskatāms Rīgas Zoodārzā. Tomēr ar pūlēm un, “izgudrojot jaunu velosipēdu”, Līgatnē izaugušas vairākas aļņu paaudzes, sasniegts vecuma rekords nebrīvē – desmit gadi.
Zvērkope Velga Vītola sola kādreiz sagatavot speciālistiem rokasgrāmatu par dzīvnieku turēšanas noslēpumiem: “Pirmajos darba gados mums vēl nebija nekādu sakaru ar ārpasauli, nezinājām, kā strādā citās valstīs. Man atnesa dienu vecu alnenīti, tolaik vēl nezināju, ka mazulim jādod trīs litri govs piena un drīz vien jāradina ēst citu barību. Tagad rūpīgi novēroju, cik reižu mamma baro mazos, kā viņi sākumā paskribinās pie mammas kājām, kad grib ēst, kādus signālus dod. Tur ir simts toņkārtu, un katra nozīmē ko citu. Aļņu buļļi riesta laikā klusiņām sten, bet alnenes bļaustās diezgan skaļi. Sēžu krūmos ar kameru, gribu redzēt, ko dara aļņu mīlas pāris, bet nē – dzīvnieki konstatē, ka “mamma” skatās, un nekas nenotiek.”
Līgatnes dabas taku iemītnieki savus vārdus ieguvuši gan par godu kādam notikumam, gan izvēloties kalendārā, gan pēc izskata vai uzvedības. Alnis Lats – veltījums Latvijas naudai, Mačo – viesis no meža, kurš riesta laikā apciemoja iežogojumā mītošās aļņu dāmas. Vizbulīte – atrasta, guļot baltajās vizbulītēs. Ja tētis Antiņš, meita – kā gan citādi – Saulcerīte.
Jau pirmajā gadā aļņu puišiem sāk augt ragi. Tas notiek ātri – divi centimetri diennaktī. Brīdī, kad alnis no jaunajiem ragiem noberž pūkaino ādiņu, skats ir diezgan “asiņains”. Tūristi, kam to gadījies redzēt, satraukti ziņo Informācijas centra darbiniecēm: “Tur kaut kas nav kārtībā! Dariet taču kaut ko! Kāpēc te nav vetārsta?” Āda kā lupatu lēveri karājas no ragu galiem vēl pāris dienu.
Velgas Vītolas uzņemtie dzīvnieku tuvplāni noteikti izkonkurētu daudzu pasaulslavenu fotogrāfu bildes. Brīdis, kad dzimst alnēns, kad māte nolaiza tā kažociņu, kad mazulis pieslienas un apņēmīgi meklē mammas pupu – tie ir tik intīmi un personīgi mirkļi, kuri nav domāti neviena cita zvēra, kur nu vēl cilvēku acīm. Velgai ir izdevies būt klāt ļoti, ļoti tuvu, jo viņa ir “zvēru vārdotāja”, glābēja, ārstētāja, auklētāja daudziem dabas taku iemītniekiem. Pirms gada internetā ievietotajam unikālajam foto, kur alnēns ēd no alnenes pupa, Velga pierakstījusi jautājumu: “Kur atrodas fotogrāfs?” Kāds komentētājs izteicis versiju, ka fotogrāfs, ja vēl ir dzīvs, guļ slimnīcā ar salauztiem kauliem. “Savvaļā neviena dzīvnieku mamma nelaistu klāt. Es tajā brīdī tupēju ar fotoaparātu pie alnenes priekškājām, viņa laizīja man galvu. Tā ir īpaša dzīvnieku uzticēšanās, kas man ir ļoti, ļoti vērtīga. Nekad mūžā nebiju slaukusi govi vai kazu, taču reiz nācās slaukt alneni. Pagaršoju pienu – labāks nekā govs jaunpiens.
Alnis ir vienīgais dzīvnieks, kurš nebrīves situācijā, pareizi izaudzināts, arī pieaudzis neapdraud cilvēku. Ne stirnāzīti, ne staltbrieža bulli nevar atstāt mājās, jo tas sāk brukt virsū. Taču savvaļā aļņu mamma ar bērniem vai mežacūka ar mazuļiem ir bīstamākie dzīvnieki. Ne no lāča, ne vilka, ne lūša nav jābaidās, bet no alnenes vai mežacūkas jāturas pa gabalu!” stāsta Velga Vītola.
Komentāri