Bijusī ieriķiete un cēsniece Rasma Balode nu jau daudzus gadus dzīvo Zvārdes pagasta “Puteņos”, bet ar Vidzemi un Ieriķiem cieši saista bērni, mazbērni, draugi, mīļas vietas un dzimtas kapi. Pāris interviju medijos un šī gada televīzijas šovs “Īstās latvju saimnieces” Rasmai devis jaunu pieredzi un rosinājis idejas, ko ieviest un papildināt lauku tūrisma sētā.
No visām prasmēm un specialitātēm, kas apgūtas dzīves laikā, Rasma atgriezusies pie pašiem sākumiem un bērnībā pieredzētā: “Tas, kas agrāk laukos bija parasts un ikdienišķs, tagad ir retums un manā sētā “Puteņos” kļuvis par tūrisma objektu.
Bijām liela ģimene – vecāki un mēs, četras māsas. Tēvs vēl pieņēma audžubērnu. Atmiņā saglabājušies visi lauku darbi un svētku brīži. Mans tēvs bija ļoti stingrs un mācīja domāt. Nekad neteica, cikos no balles jābūt mājās, taču man un māsām bija zināms, kas jāpadara pirms tam un nākamajā rītā. Sestdien pīrāgi un plātsmaizes jāizcep, māja jāsakopj, no rīta lopiem siles jāizslauka.
Man ļoti bieži jautā, kā es tā esmu izdomājusi tradīcijas. Tās vienkārši bija! Tradicionālo kultūru nevar iemācīt nevienam ne gadā, ne piecos gados, to apgūst tikai ģimenē. Sanāca kopā radu saime, dziedāja, kāds spēlēja akordeonu. Bērni dzīvoja visam līdzi un “nenolūza” pat trijos četros naktī.
Vecmamma bija brigadiere, uz ražas vākšanu ēdināja talciniekus un vienmēr dziedāja, bet es gāju palīgā saimniekot. Sākumā apmulsu, gribēju pateikt labdienu, gaidīju, kad beigs, bet viņa tik dzied un dzied. Vecmammai tas labdien bija caur dziesmu.
Braucu gar Ieriķu skolu, piestāju un vienmēr paraugos uz skaisto folklorista Voldemāra Stelberga piemiņas akmeni. Man prieks, ka to izdevās uzstādīt! Tēvs dzimis tajā pašā mājā, kur Stelbergs. Tēva māsa Anna ganu gaitās Stelbergu bija satikusi un atcerējās sarunas, pozitīvo attieksmi pret dzīvi. Un man arī folklora pūrā ielikta.”
Rasmai Balodei Ieriķos ir vecāku māja, kur varētu tikties visa lielā un sazarotā dzimta, tomēr dzīve ieviesusi korekcijas. Mājai blakus ir kolhoza bijusī ferma, ko viņas tēvs Atmodas laikā rosinājis privatizēt. Rasma stāsta: “Tagad šajā garajā ēkā mans dēls ierīko lauku tūrisma mītni, pārbūvējot, papildinot, izveidojot jumta terasi ar kamīnu, pirti. Tur ir ugunskura vieta, liels un vecs ozols, kur Jāņus svinēt, pļava, mežs, kur pastaigāties. Būs vieta, kur dzimtai pulcēties. Vedekla ir laba saimniece, arī masiere.”
Kad Zvārdes “Puteņos” atbrauc viesi, viss sākas ar karoga uzvilkšanu, saimnieki Rasma un Māris Baloži stāsta, kāda sētā kārtība. Šeit ir viena no latvisko kāzu pieturvietām, un no “Puteņiem” jaunlaulātie dodas izbraucienā ar drošku. Rasma liek lietā visas prasmes: “Jāgatavojas jau dienu iepriekš, jānopin vītne pie zirga loka. Reizēm ozollapas vēl ir jēlas un nākas pīt no ceriņiem, toties kā smaržo! Gribas, lai ir skaisti, bet tas viss prasa laiku. Svarīgi, kas tiks iemūžināts fotogrāfijās, kuras šiem cilvēkiem paliks uz mūžu.
Kad no atbraukušajiem tūristiem kāds garlaikojas, piedāvāju aiziet līdz kaziņām, jo tās ir mīlīgas, iedodu mazo spainīti, lai pamēģina slaukt. Cilvēks laimīgs atgriežas, visu “sabildējis”. Vai ir izslaucis vai ne… Visbiežāk jau tas, kas izslaukts, ir izsperts, jo kaza pazīst, ka atnācis kāds svešs.”
Mums ir suvenīrs – “Puteņu” slota, ko nespējam vien pieražot. Neliela, tikai 40 centimetrus gara, bet visiem ļoti patīk. Kad Ūsiņos rīkojam vīru spēles, visi gaida, ka baļķa mešanā balvā būs īpašā “Puteņu” slota. Meistars dzīvo Ieriķos, ļoti pedantisks, skatās Mēness fāzes, visu ievēro. Saldus pusē vēl neesmu atradusi nevienu, kurš to uzņemtos darīt.”
Rasma stāsta, ka “Saimnieču šovam” nepiekristu, ja nebūtu vīra atbalsta: “Māris pie publiskas vides ir pat vairāk pieradis – deju kolektīvā, strādājot par pedagogu. Es sievišķīgi satraucos, ka varbūt kaut kas stāv nevietā, suņa bļoda nav nolikta. Jau pierasts, ka mājā daudz cilvēku, bet šoreiz bija seši no televīzijas, saimnieces, astoņi ķekatnieki, seši “Saldus pūtēji” un vēl mana ģimene.
Raidījumu gatavoja trīs dienas, filmētāji visur gāja līdzi, bija gatavi filmēt pat līdz desmitiem vakarā. Kādā brīdī saimnieki piekūst ar… Parasti ejam launagu pagulēt, bet kā nu gulēsi, kad mājā televīzija. Grūtākais un ilgākais bija raidījuma reklāmas sagatavošana “Donās” pie Ilzes. Tos pīrāgus es kādas 15 reizes krāmēju no bļodas iekšā un ārā.”
Par dzimtas dziedāšanas un muzicēšanas tradīciju turpinātāju Rasma uzskata mazmeitu Diānu: “Pašlaik viņa ir tīņa vecumā, kokle ielikta skapī, bet zinu, ka reiz to atkal izņems un spēlēs. Visi mani dēli bērnībā bijuši līdzi uz folkloras pasākumiem, Dziesmusvētkiem, bet viņus vairāk interesēja sports. Salīdzinot ar savu bērnību, droši vien saviem puikām par maz esmu iedevusi tradīciju un lauku darbu zināšanu, tomēr dēli man ir lieli palīgi. Varbūt neatbrauc uz kādu pasākumu, bet ir klāt pie sagatavošanas. Tas ir neatsverami!”
Komentāri