Valmierietim Mārim Miotlam, kurš bieži viesojas Raiskumā pie radiem, ir interesanta kolekcija. Viņam ir 2 600 košļājamo gumiju papīrīši, no kuriem vecākie ir no 20. gadsimta 70. gadu sākuma.
Šī aizraušanās sākusies bērnudārzā, taču arī tagad Māris ar interesi pārskata savu kolekciju un, ja rodas iespēja, to arī papildina.
“Pieļauju, ka tas bija piecu vai sešu gadu vecumā. Bijām trīs puiši, kuri nopietni nodarbojāmies ar košļeņu papīrīšu krāšanu. Bijām auklīšu mīluļi, un mums pat dažkārt ļāva pusdienlaikā negulēt, lai mēs varētu mainīties ar papīrīšiem, tos salīdzināt un apskatīt,” atceras Māris, kurš ikdienā ir bārmenis un kaislīgs badmintonists. Interese par košļeņu papīrīšiem turpinājusies arī skolas gados, un kolekciju papildināt pārstāts apmēram 20 gadu vecumā. Tomēr vēl salīdzinoši nesen noticis interesants gadījums. Māris stāsta: “Apmēram 15 gadu vecumā ļoti vēlējos iegūt savā īpašumā papīrīti ar multfilmu varoņa Donalda Daka komiksu – tāds bija vienam citam aktīvam šo papīrīšu krājējam. Es to ļoti vēlējos iegūt un biju gatavs pretī dot pat desmit citus, lai tik iegūtu šo. Taču puisis iespītējās un nepiekrita maiņai. Pirms kāda laika, apmēram 20 gadus pēc nenotikušās maiņas, šis puisis mani atrada un atdeva tik ļoti kāroto papīrīti, turklāt uzdāvināja arī visu savu tolaik savākto kolekciju.”
Māris saka, ka nekad nav pat pieļāvis doma par kolekcijas izmešanu, tomēr to papildināt ar jauniem košļeņu papīrīšiem būtu grūti, jo mūsdienās košļenes lielākoties ir vienkārši košļenes. Māris vērtē: “Tās vairs nav interesantas. Vismaz es neesmu pamanījis, ka tajās būtu kādi interesanti papīrīši ar bildītēm, stāstiņiem. Manā kolekcijā ir papīrīši ar skaistiem, uzjautrinošiem, pamācošiem komiksiem, bija sērijas ar multfilmu varoņu – Donalda Daka, Mikipeles, Toma un Džerija piedzīvojumiem. Katru var apskatīt ar interesi un baudu. Bija arī futbolistu, seriālu un filmu aktieru bildes. Bija bildes ar jaunākajām automašīnām, militāro tehniku, helihopteriem, motocikliem. Atceros košļenes “Turbo” – man aizvien ir saraksts, cik vispār sērijā bija šo košļeņu papīrīšu ar mašīnām, močiem, un man trūka tikai apmēram desmit no simts šiem papīrīšiem.”
Vaicāts, vai pāris tūkstoši košļeņu arī nobaudīts, Māris skaidro, ka viņa bērnībā košļenes dabūšana bija notikums: “Cik nu bija iespējams, košļenes baudījām, tomēr tas nebija kā tagad – ieej veikalā un vari izvēlēties vienu no daudzām, dažādām košļenēm, kurām ir dažnedažādas garšas. Tolaik bija maza izvēle, būtībā nopirkt varēja tikai košļenes no Igaunijas. Rietumvalstu, ASV un pārējās pasaules košļenes bija grūti dabūt.” Arī kolekcijas papildināšana nenāca viegli. Daļa papīrīši tika iegūti mainoties ar draugiem, bet daļa kolekcijas iegūta no citām valstīm. Māris atceras, ka viņa mammas brālēns krājis markas un sarakstījies ar daudziem marku kolekcionāriem no visiem kontinentiem: “Viņš man iedeva adresi mana vecuma puisim no Vācijas Demokrātiskās republikas, kurš krāja markas. Mums veidojās sarakste vairāku gadu garumā, es viņam sūtīju markas no Latvijas, bet viņš man – košļeņu papīrīšus.
Vēl atminos, cik liels prieks man bija, kad kaimiņu puika atbrauca no ciemošanās pie radiem Kanādā. Viņš pacienāja ar košļenēm, kas bija atvestas no Kanādas, un tad, protams, tiku arī pie papīrīšiem. Tas bija īpašs notikums.”
Veroties sarakstā, Māris secina, ka viņa kolekcijā ir košļājamo gumiju papīrīši no ļoti dažādām valstīm – ASV, Anglijas, Beļģijas, Bulgārijas, Čehoslovākijas, Dānijas, Vācijas Demokrātiskās un Federatīvās republikas, Dienvidslāvijas, Francijas, Grieķijas, Holandes, Irākas, Itālijas, Korejas, Ķīnas, Meksikas, Polijas, Spānijas un Japānas. Māra Majore – Linē
Komentāri