Veselīga recepte augošai skolai

Straupes pamatskolas direktore Dana Gaile par skolotāju kļuva dažus mēnešu pēc Cēsu 1. vidusskolas absolvēšanas.

Jūnijā izlaidums ar poētiskiem sapņu piepildījuma solījumiem, bet septembrī jau klauvēja dzīves proza – jādodas uz skolu Stalbē, lai mācītu angļu valodu vidusskolēniem. Kaut arī daži audzēkņi bija vecāki par skolotāju un pedagoģiskās pieredzes nekādas, tīri intuitīvi Dana apjauta, ka skolotāja varas uzsvēršana nav tas produktīvākais ceļš, un vadījās pēc tā, kas strādā jebkurās attiecības – cieņa, vienkāršība un skaidras robežas.

Tomēr pēc piecu gadu darba skolā, līdztekus studējot, Dana nolēma likt punktu savai pedagoga karjerai, un apņemšanās bijusi cieša – skolā vairs nekad nestrādāšu! Taču, kā teiktu kāds ļoti pazīstams un elegants britu slepenais aģents ar segvārdu 007, kurš noteikti nebija teicamnieks – nekad nesaki nekad. Dana Gaile atgriezās skolā, un tas notika pat ar policijas līdzdalību.

-Kāpēc tomēr atgriezāties skolā?

-Biju pārliecināta, ka skolā vairs nestrādāšu. Kad 2002.gada pavasarī man zvanīja Straupes pamatskolas direktore Ligita Krūmiņa un aicināja mācīt angļu valodu, atteicos. Taču septembra sākumā manas mājas pagalmā ieripoja zilas krāsas policijas žigulis un no tā izkāpa direktore Krūmiņa un iecirkņa inspektors Imants Kalniņš. Viņi viens par otru sāka pārliecināt – situācija traka, nav, kas māca angļu valodu, tu esi pēdējā cerība! Piedāvā­jumam ar tik nopietniem argumentiem atteikt nevarēju un piekritu ar piebildi, ka nostrādāšu gadu. Bet skola ievelk,  nu pagājuši 22 gadi un joprojām esmu te.

-Un kas ir tas, kas pievelk?
-Tas, ka joprojām nāku uz darbu ar prieku, tas, ka te ir lieliski kolēģi, bērni un viņu vecāki. Skola ir vēsturiskā ēkā Mazstraupes pilī, un, jā, šai vietai ir īpaša aura.

-Vai aura ietekmē arī to, ka skolēnu skaits Straupes pamatskolā pēdējos gados palielinās?

-Iespējams, bet ir arī citi faktori. Straupe ir ļoti darbīga vieta,    te ir daudz jaunu ģimeņu, tostarp arī daudzbērnu ar četriem, pieciem bērniem. Rīdzinieki pārceļas uz dzīvi Straupē. Skola ir kopā ar bērnudārzu, un piepildītās grupiņas tajā apliecina, ka šai vietai ir nākotne. Pamatā skolas audzēkņi ir no Straupes, taču brauc arī no citiem Pārgaujas pagastiem, Siguldas novada.
 

Vecāki, kuri paši  gājuši Straupes pamatskolā, tagad ved šurp savus bērnus. Tātad novērtē to, ko šeit guvuši, uzticas pedagogiem, pie kuriem arī paši ir mācījušies, tas veido pēctecību.

-Šajā mācību gadā skolā lielas izmaiņas…

-Jā, pērn notika reorganizācija, un, kā tagad sakām, mums ir Straupes māja un Stalbes māja. Viena skola divās mācību vietās. Reorganizācijas sākums bija grūts, jo kā katrās pārmaiņās ir daudz nezināmā un tas rada bažas, noliegumu, negācijas. Bet šo posmu esam pārvarējuši, vasarā sarunās ar katru Stalbes skolas pedagogu izvērtējām aizvadīto mācību gadu un iezīmējām šajā gadā darāmo.

Esam liels kolektīvs, mācību gadu svinīgi sākām Tautas namā, kas atrodas starp abām skolām Plācī. Stalbē tagad mācās sākumskolas audzēkņi, bet desmit vecāko klašu skolēni mācības turpina Straupē. Esam mobili – pedagogi no Stalbes mājas brauc vadīt stundas Straupē un otrādi. Iknedēļas pedagogu sapulces secīgi notiek vienā un otrā mājā. Nu jau var teikt, ka mums ir vienots kolektīvs un vienota izpratne par to, ko gribam sasniegt.

-Un ko jūs gribat sasniegt? Augstākas pozīcijas skolu reitingos?

-Manā uztverē reitingi ir tāda mērīšanās, kas neietver to, ka katrai skolai ir savs ceļš, iespējas un arī mērķi. Skolā katrs bērns ir svarīgs, gan tas, kuram viss padodas ātri un viegli, gan tas, kuram iet grūtāk. Un mums jāveido tāda vide, lai visiem šiem dažādajiem bērniem gribētos nākt uz skolu. Šeit viņi pavada lielāko dienas daļu, ne tikai apgūstot zināšanas, bet mācoties veidot attiecības, socializēties. Esmu ļoti pateicīga mūsu skolotājai Mārai Bušai, kurai pateicoties esam aktīvi iesaistījušies Nordplus skolēnu apmaiņas projektos. Septembrī mūsu skolēni bija pie partneriem Dānijā un Igaunijā. Un šie braucieni ir lieliska skola!
 Dānijā bija jādzīvo skolas internātā un jāievēro tur pastāvošie noteikumi. Dienā telefoni jānodod, pusdienu maizītes izbraucieniem jāgatavo pašiem, pašiem jātiek galā ar saziņu, sadzīvi. Tāda izkāpšana no ierast, – ak šausmas, kur esam nokļuvuši – pirmajās dienās, līdz    – gribētos    palikt ilgāk.

Un ir prieks vērot, kā bērni pēc šādiem braucieniem mainās. Viņi atgriežas skolā atvērtāki, pārliecinātāki arī motivētāki. Vecākās klases ir braukušas ekskursijās uz Stokholmu. Neliels ceļojums, bet liela pieredze rakstura audzināšanā, prasmē orientēties, nepazust, uzņemties atbildību. Bērni un arī vecāki to ļoti novērtē.

Atgriežoties pie jautājuma  par to, ko gribam sasniegt… Lai beidzot mūsu skolu audzēkņi grib un spēj turpināt izglītošanos, ir patstāvīgi, mērķtiecīgi, atbildīgi, nebaidās kļūdīties…

-Tādu kvalitāšu komplektu jau katrs varētu vēlēties. Mūsdienu pedagoģija un daudz piesauktā kompetenču izglītība to tiešām spēj nodrošināt?

-Pedagoģija ir plašs darba lauks, kurā nav vienīgā pareizā virziena. Manuprāt, katrs pedagogs atbilstoši savam raksturam, mācāmajam priekšmetam, situācijām stundās rada savu labāko metodi. Nav svarīgi, vai tā ir dēvējama par klasisku pedagoģiju vai novatorisku. Svarīgi, lai skolotājs savā darbā jūtas stabils un pārliecināts, tad arī bērni labāk jūtas un vieglāk uztver savus uzdevumus.
 

Kad pieteica jauno izglītības saturu un pāreju uz kompetenču izglītību, sākumā bija diezgan liels haoss, neskaidrība – ko darīt, kā darīt. Mēs skolā vienojāmies, ka būsim reālisti, skatīsimies, kas no jaunās pieejas strādā, kas ne, un neizliksimies, ka vairs neko nezinām par gadu simtos pārbaudītām mācību darba pamata lietām.

Protams, jāmācās ne tikai bērniem, arī skolotāji visu dzīvi mācās, citādi nevar. Piemēram, uzmanības noturība. Tagadējai viedtālruņu paaudzei, kas radusi pie pastāvīgas ņirboņas, tā ir īsa. Skolotājam ir jāpiemērojas, jāmeklē veidi, kā šo uzmanības noturību paildzināt, taču jāsaprot, ka skolotājs nav izklaidētājs. Bieži ir tā, ka bijušie audzēkņi atnāk uz skolu, lai teiktu paldies tieši prasīgajiem skolotājiem. Ar piespiešanos, ar raksturu gūtās zināšanas dzīvē izrādījušās noderīgākās.   

-Kāda ir skolotāju diena Straupes pamatskolā?

-Atbilstoši tradīcijai stundas skolotāju dienā vada devīto klašu skolēni. Viņi šo lomu uzņemas ļoti atbildīgi, iepriekš pārrunā ar pedagogiem stundas saturu, paši izraugās savu direktoru. Tā ir vērtīga mācība, jo klases priekšā viņi ir vieni un ir jātiek galā arī ar tiem, kuri neklausās, runā pa vidu, traucē. Iespējams, iekāpšana skolotāja kurpēs dažam dos stimulu izvēlēties pedagoģiju. Dienas noslēgumā ar saviem jaunajiem kolēģiem    -apspriežam, kā kuram gājis, un viņu atziņas ir interesantas.

-Vai augošās Straupes skolas piemērs ietver recepti drošai lauku skolu pastāvēšanai?

-Tas ir komplicēts jautājums. Skola nav tikai pedagogi, audzēkņi un ēka. Tas ir izglītības centrs, ko rada un uztur visa apkārtējā kopiena, tādējādi nodrošinot pēctecību.

Straupe ir bijusī Hanzas pilsēta, un pilsētnieka gēns ar savu lepnumu, patriotismu, pašpietiekamību te ir dzīvs. Te ir darbīgi, radoši cilvēki, kuri labi saprot, cik svarīga ir skola. Es nedzīvoju Straupē, un  man nav šeit arī radniecīgu saišu, bet, strādājot skolā, esmu kļuvusi par straupieti, jo šī vieta ievelk. Iespējams, tā ir recepte, bet noteikti ne unive­rsāla.