Ceturtdiena, 2. janvāris
Vārda dienas: Indulis, Ivo, Iva, Ivis

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

Marta Meldra Martinsone
07:32
30.06.2024
182
Intervija 30

Inga Gunta Paegle. FOTO: Iveta Rozentāle

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle.

-Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies?

-Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās dzīvoja desmit divpadsmit cilvēki, siltā ūdens nebija, sadzīve bija ļoti smaga. Te, bijušās sanatorijas “Cīrulīši” telpās, apstākļi bija kā luksus klasē, katru iemītnieku varēja izmitināt savā istabiņā.

Es tajā laikā biju Cēsu domes deputāte, kopā ar kolēģiem Ievu Eglīti un Arkādiju Suškinu bijām jauno telpu atklāšanā. Atceros, bija doma pansionātam izmantot arī blakus esošo ēku, bet tam nebija pietiekama atbalsta.

Sākotnēji pansionātā bija 80 līdz 90 iemītnieki, guļošie bija tikai piektajā stāvā, citiem te vienkārši bija mājas, daudzi darbojās pansionāta dārzā. Tagad mūsu iestādē no 130 klientiem 30 ir staigājoši, pārējie ir ratiņkrēslos vai guļoši, dzīvo istabiņās pa divi. Ir arī sprauni deviņdesmitgadnieki, kas labprāt darbojas, tikai viņu ir daudz mazāk nekā agrāk. Vairāk ir klientu ar vecuma demenci, ar nopietnām saslimšanām ir pat sešdesmitgadīgie.

Tāpēc būtu vajadzīgs vairāk darbinieku, pie mums vienam jāaprūpē divpadsmit līdz četrpa­dsmit klientu, lai gan normāli būtu trīs četri, un citviet pasaulē tā ir. Protams, cilvēki vēlas, lai viņus aprūpē ne tikai fiziski, bet arī parunājas, lai izstāsta, kas notiek līdzās un pasaulē.

Nereti pansionāta iemītniekiem vajag ārstu palīdzību, vedam uz slimnīcu ne tikai Cēsīs, arī Valmierā, Limbažos, Rīgā uz Stradiņiem, jo tur speciālisti vairāk pieejami.

Mēs esam sociālās aprūpes un rehabilitācijas, ne ārstniecības institūcija, bet to nereti nesaprot pat klientu piederīgie, kas nereti jautā, kāpēc viņu tuvinieku neārstējam. Bet mūsu mediķi tikai izpilda ģimenes ārstu ieteikto. Labi, ka uz pansionātu reizi nedēļā brauc dakteris Jānis Briģis, tas atvieglo arī mūsu darbu. Pansionātā katru dienu strādā divas medicīnas māsas, katrai no viņām ir 65 pacienti, tas vienai speciālistei ir ļoti daudz, jo jāizdala zāles, jāveic dažādi veselības mērījumi, jāapkopj un jāpārsien brūces.

Lai atvieglotu pansionāta darbību, varētu likvidēt virtuves bloku, bet tas rada māju sajūtu. Kad gatavo pusdienas, viss namiņš smaržo. Tāpat, ja cilvēkam ir īpaša diēta, to uzreiz varam pielāgot. Varam arī paši papildināt ēdienkarti. Nesen “Līgatnes ābele” piedāvāja pirmās avenes, iedevām launagā, visi bija priecīgi. Un izmantojam arī sava dārza ražu, sasaldējam ziemai upenes, jāņogas, sagatavojam ābolus.

Bet jāteic, darbinieki ir izdeguši, arī algas neattaisno viņu smago darbu. Ne tikai pašvaldības, bet arī valsts līmenī vajadzētu domāt, kā darbiniekus atbalstīt un novērtēt – iespēja doties ātrāk pensijā, garāki atvaļinājumi, degvielas kompensācija par nokļūšanu darbā vai darba dienās rast iespēju izmantot pašvaldības dienesta viesnīcu.

Kamēr esam pašvaldības iestāde, bonusus darbiniekiem, atvieglojumus grūtāk ieviest. Esmu runājusi ar novada domi un Sarkano Krustu, ka ar laiku pansionātu varētu pārņemt šī organizācija, jo tā ir daudzviet Latvijā. Tad iespējams brīvāk rīkoties, piemēram, ja valde izlemj, ka darbiniekiem pienākas brīvpusdienas, tā arī notiek. Pašvaldī­bas iestādei likums to neļauj.           

-Kas jūs atveda līdz darbam pansionātā?

-Ar pansionātu esmu saistīta no 1981. gada 8. septembra, kad sāku strādāt Cēsu Sociālās nodrošināšanas nodaļā, kurai pakļāvās arī pansionāti. Es kā sadzīves inspektore bieži braucu uz pansionātu un zināju tā darbu. Tādēļ teicu, ka nekad pansionātā nestrādāšu. Tomēr 2008. gada janvārī kļuvu par pansionāta direktori, pateicoties tā brīža kolēģiem Initai Pokkerei, Rudītei Šulmeistarei un Mārim Niklasam, kuri mani pierunāja un ievadīja šajā darbā. Tāpēc nekad nesaki nekad.

Piekritu, jo darbs bija ļoti pazīstams, ar cilvēkiem pratu strādāt. Jau sociālās apdrošināšanas nodaļā secināju, ka ne tikai materiālais atbalsts, ko dodam, bet labais vārds, iespēja izrunāties sniedz cilvēkiem gandarījumu, kad palīdz aizmirst viņa sāpi. Esmu tā, kas cenšas uzklausīt, ja varu – palīdzēt. Tāpēc arī man ir ļoti daudz draugu, kas atbalsta gan priekos, gan bēdās. Bet, protams, visiem vienmēr labs nebūsi, tādēļ ir arī ienaidnieki. Vadošā amatā tā vienmēr būs. Gadās, ka jāatlaiž kāds darbinieks, kurš nestrādā pietiekami kvalitatīvi, cilvēks sadusmojas, ar sūdzībām vēršas valsts institūcijās. Tā pagājušajā gadā bija jāatbild gan Darba inspekcijai, gan Lab­klājības ministrijai, Tiesībsargam, visiem iespējamiem, bet, kā redzams, izturēju, tikai tas prasīja daudz nervu. Tikt galā ar stresu man palīdz pastaigas mežā, sēņošana, ogošana.

-Darbs ir izaicinājumu pilns. Kas palīdzējis turpināt?

-Pēc horoskopa esmu Auns, ieskrienu ar pieri sienā, bet no mērķa neatkāpjos. Man ir laba komanda, kolektīvs. Esam nosprieduši, ka noturēsim stafeti un, kad iesim prom, tad visi kopā. Bet tagad cits citu atbalstām un darbojamies.      

-Ne vienmēr pansionātiem ir viegli nodrošināt visu nepieciešamo iemītniekiem. Ko vajadzētu, lai situācija būtu vieglāka un lai arī senioram būtu pēc iespējas labāka dzīves kvalitāte?

-Domāju, valstij vajadzētu ieviest papildu nodokli, kas nodrošinātu iespēju cilvēkiem uzturēties pansionātos tā, lai bērniem nebūtu jāmaksā par    piederīgajiem, jo pieaugušajiem bērniem ir sava dzīve, bērni. Viņiem nebūtu jāuztur tēvs un māte, kuri visu mūžu strādājuši un nodokļus maksājuši. Vecuma pensijas nereti sedz tikai pusi no uzturēšanās izdevumiem.

Sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādēs vajadzētu daudz vairāk sociālo aprūpētāju, sociālo rehabilitētāju, fizioterapeitu, arī infrastruktūru, kas veicina kustēšanos, piemēram, peldbaseinu, vairāk sporta nodarbību. Jo cilvēks vairāk kustas, jo labāk jūtas.

Esmu rosinājusi arī novada domi un Izglītības pārvaldi, ka vasarā pie mūsu senioriem varētu aicināt ciemos skolēnus, jaunieši tos, kas pārvietojas ratiņkrēslos, varētu izvest ārā, parunāties, palasīt jaunāko presi. Arī bērniem, jauniešiem tāda saskare būtu noderīga, mūsu klienti ir pieredzes bagāti, ar izcilām zināšanām vēsturē. Brīvprātīgie ir laipni gaidīti.

Lai veicinātu namiņa izaugsmi, aicinu arī uzņēmējus, kuri atbalsta mūsu darbību, veikt ziedojumus. Tas ļoti palīdzētu.

-Sabiedrība noveco, veselība ne vienmēr cilvēkiem ir tik laba, lai varētu mūža nogali sagaidīt mājās. Pansionāts ir iespēja dzīvot pilnvērtīgi un saņemt aprūpi. Vai sabiedrības un arī iemītnieku, kuri iestājas pansionātā, attieksme pret uzturēšanos iestādē laika gaitā mainījusies?

-Agrāk teica – nabagmāja. Tas stereotips ir izzudis. Man ir doma, ka pansionātam būtu jābūt kā atpūtas vietai. Mēs pansionātu dēvējam par namiņu, atpūtas namu. Te cilvēks atnāk pensijas vecumā, bauda pasākumus, spēlē spēles, ja vēlas, uzdejo, parušinās dārzā, un tad viņam ir savs stūrītis, kur atpūsties. Pansionāts nav tikai vieta, kur pavadīt pēdējos dzīves gadus.

Rosība namiņā ir liela. Pie mums brauc gan autoveikals, gan ir pieejami friziera pakalpojumi, ir daudz pasākumu, jo ļoti labi strādā kultūras dzīves organizatore Baiba Leitena. Bet paldies varu teikt visiem: aprūpētājām par klientu aprūpes veikšanu, medicīnas personālam par klientu veselības uzturēšanu, virtuves personālam par garšīgi gatavotajiem ēdieniem, tehniskajam personālam par iespēju klientiem dzīvot kvalitatīvās telpās, sociālajiem darbiniekiem par klientu socializāciju un visiem pārējiem, kas strādā namiņā.

Svarīga vieta ir mūsu dārzs. Par tā skaistumu rūpējas Ilze Pizāne un Vladimirs Kalukānovs. Īpaši liels paldies 85 gadus vecajiem pansionāta klientei Vilijai Valdai Plēsumai par dāsno ieguldījumu pansionāta apkārtnes lab­iekārtošanā, viņa ravē mūsu puķu dobes, dārzu, jo bez darba neprot dzīvot. Par dārzu ir prieks ne tikai klientiem, arī viņu tuviniekiem un citiem viesiem. Ziedi cilvēku paceļ, dara bagātu. Ja man būtu divi maizes klaipi, es noteikti vienu samainītu pret ziediem.      

-Reizēm pret tiem, kuri atrodas pansionātā, mēdz izjust žēlumu. Bet tie ir seniori, kuri nodzīvojuši bagātu mūžu, pelnījuši cieņu. Kā jūs redzat seniorus, namiņa iemītniekus?

-Mums bija pasākums, kurā kultūras akadēmijas studente, izstrādājot kursa darbu, klausījās klientu atmiņu stāstos. Tas bija ļoti interesanti. Secinājām, ir jāsāk rakstīt dienasgrāmata vai grāmata iz namiņa iemītnieku dzīves. Dažs slimības dēļ nevar atcerēties, ko ēda brokastīs, bet par jaunību var pastāstīt sīkākās nianses.      

-Kā ir ar senioru tuviniekiem. Vai brauc ciemos, turpina rūpēties par ģimenes saikni?

-Ir bērni, radi, kas bieži nāk pie piederīgajiem. Ir arī tādi, kas ierodas ar pilnām gardumu somām, un reizēm liekas, ka tā grib atpirkties no vecā cilvēka. Cilvēki ir dažādi, arī tādi, kas ievieto tuvinieku pansionātā un neliekas vairs ne zinis.

-Ar kādām sajūtām sagaidāt pansionāta 30 .jubileju?

-Ar dzīvespriecīgām, jo tomēr 30 gadi ir kārtīgs briedums. Pa šiem gadiem ir daudz izdarīts, esam attīstījušies, paplašinājušies no 90 līdz 130 klientiem, tāpat arī darbinieku skaits palielinājies. Šie svētki lielākoties ir domāti mūsu klientiem, esam pateicīgi daudzajiem brīvprātīgajiem, kas uzstāsies, kas mūs atbalsta. Par svētkiem var tikai priecāties. Jo vairāk svētku, jo priecīgāki un laimīgāki būsim.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Horoskopi 2025

06:56
31.12.2024
1145

Horoskopi tapuši sadarbībā ar astroloģi Ritu Riekstiņu. AUNS 2025. gads ir jaunu sākumu un drosmīgu pārvērtību gads! Kos­miskais posms ir paredzēts lielām pārmaiņām, kas Aunus ieved jaunās izaugsmes, izpausmes un identitātes izpētes jomās. 2025. gads aicina izpētīt šīs zīmes pārstāvjus savu radošo, jūtīgo pusi. Marta Auna aptumsums virza uz jaunu dzīves pavērsienu, savukārt gan Venera, gan […]

Mīti, kas turpina apvīt cigaretes

18:09
27.12.2024
22

Neviens vairs nav jāpārliecina par to, ka cigaretes nogalina. To apstiprina arī dažādi informatīvi attēli un paziņojumi uz cigarešu paciņām. Tomēr pats nelāgais ieradums nemaz neplāno iet mazumā, un laika gaitā ap to ir izveidojušies arī dažādi mīti, pret kuriem regulāri jācīnās zinātniekiem un mediķiem. Mīts: cigaretes varot palīdzēt tikt galā ar stresu Joprojām visai […]

Bērna piedzimšana ir lielākais brīnums

06:27
22.12.2024
1091

Ziemassvētku laiks ir stāsts par brīnumu – bērniņa piedzimšanu. Vecmātes šo brīnumu piedzīvo visa gada garumā. Sarunā ar Cēsu klīnikas vecmāti Ivetu Reķi viņa uzsver, ka bērniņa dzimšana patiesi ir brīnums. Ivetai Reķei Cēsu klīnika ir pirmā un vienīgā darbavieta, kurā pavadīti 45 gadi, no tiem 35 gadus palīdzēts mazuļiem ienākt šajā pasaulē, desmit gadi, […]

Māksla ir process, kurā gūt sev kaut ko nozīmīgu un nepieciešamu

06:55
20.12.2024
81

Viņa nupat par skulptūru “Trejdeviņu koks” ieguvusi Cēsu novada mākslas gada “Balvas 2024” augstāko apbalvojumu “Zelta balva”. Ar mākslinieci ANNU EGLI sarunājāmies par emocijām, kas papildina šādu atzinību, par radošo procesu un tuvojošos gadu miju. Lai arī viņa pašlaik dzīvo Rīgā, ar Cēsīm mākslinieci saista īpašas atmiņas, kad bērnībā daudz laika pavadīts dzimtas lauku mājās […]

Adīšana piedzīvo renesansi

06:53
19.12.2024
70

Adīšana piedzīvo renesansi – tā saka jaunā adīšanas entuziaste Baiba Dambe. Šomēnes viņa Cēsu kinozālē organizēja “Adīšanas kino seansu”. Pieredze līdzīgu notikumu rīkošanā viņai jau bija. Cēsīs sarunu festivālā “Lampa” sadarbībā ar Ģimenes telti Baiba organizēja “Mammu adīšanas pikniku”. Lielākoties tur bija mammas, kam pavisam mazi bērni, sievietes varēja kopā paadīt, parunāties, arī iemācīties uzadīt […]

Daiļrecepšu grāmata ar humora devu

06:22
18.12.2024
115

Vircoti lasāmgabali miesai un dvēselei jeb humoristiski pastāstiņi ar atbilstošām receptēm savīti Lienes Margevičas un Natas Brambergas sarakstītajā un “Zvaigzne ABC” izdotajā grāmatā “Vienaldzīgo nav!”. Tā stāsts “Pusdienas slimnīcā” papildināts ar recepti – makaronu zupa ar piena plēvi, stāstam “Vīramāte ir klāt!” pievienots ēdiens – bujabēze ar fenheli, bet “Heavy Metal” – biezeņzupa ar selerijām. […]

Tautas balss

Novērtē zemessargu spēku

09:45
31.12.2024
8
Seniore L. raksta:

“Gribu īpašu paldies teikt zemessargiem, kas visu gadu atbildīgi piedalījās dažādās mācībās, nežēlojot brīvo laiku. Ir tik svarīgi redzēt, ka ir cilvēki, kas apņēmības pilni mācīties, trenēties, lai aizstāvētu savu zemi, tuviniekus un visus citus – bērnus, seniorus. Vēlu, lai ikvienam zemessargam nākamais gads ir bagāts panākumiem, lai ir veselība un dzīvesprieks,” sacīja seniore L.

Gribētu vairāk krāšņuma

09:45
30.12.2024
23
Cēsniece raksta:

“Gribējās jau gan pilsētu svētkos spožāku. Vai nevarēja, piemēram, Pils parkā izveidot kādas gaismas takas, kur pastaigāties, papriecāties un gūt svētku noskaņu. Ne jau katram sev mājās iespējams sagādāt krāšņumu, dažs dzīvo ļoti pieticīgi. Bet Ziemassvētkos gribas kādas īpašas sajūtas. Televīzijā rāda koši izrotātas pilsētas, gribētos, lai kas līdzīgs būtu arī Cēsīs,” atzina cēsniece, kam […]

Balvas kā no pārpilnības raga

18:43
17.12.2024
31
Seniore T. raksta:

“Saprotams, ka katra nozare, ministrija, organizācija grib savu jomu celt saulītē. Tiek rīkoti dažnedažādi konkursi, vērtēšanas. Un nu gada balvas birst kā no pārpilnības raga, nav nedēļas, kad negodina vismaz trīs četru sfēru sasniegumus. Vai tas nav mazliet par traku, un vai tā nedevalvējas pagodinājumu vērtība? Beigās jau sajūk, kas ko kam pasniedzis, kas ko […]

Iela grimst tumsā

18:42
17.12.2024
28
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Viestura ielas posmā, kas ved gar dzīvnieku patversmi, labu gabalu ir pilnīga tumsa. Nedeg pat tās pāris laternas, kas tur atrodas. Māju šai apkārtnē maz, taču cilvēki dodas pastaigās, un tagad, decembra pusē, tumšs jau ap pulksten četriem pēcpusdienā,” sacīja apkaimes iedzīvotāja.

Neizdarība kavē palīdzību

18:42
17.12.2024
27
Lasītāja V. raksta:

“Diezgan traki dzirdēt, ka cilvēkiem ar invaliditāti tehnisko palīglīdzekļu trūkst tādēļ, ka iestādes, kas par to rūpējas, neprot organizēt darbu. Mēs pārmetam valdībai, ka tā nedod pietiekami daudz līdzekļu, bet, izrādās, nauda iedota, vajadzīgais sagādāts, tikai lietas nenokļūst pie tiem, kam tās nepieciešamas. Iestāde, kas sadala tehniskos palīglīdzekļus, nemaz nezina, kas ir noliktavā, nesteidzas ar […]

Sludinājumi