Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle.
-Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies?
-Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās dzīvoja desmit divpadsmit cilvēki, siltā ūdens nebija, sadzīve bija ļoti smaga. Te, bijušās sanatorijas “Cīrulīši” telpās, apstākļi bija kā luksus klasē, katru iemītnieku varēja izmitināt savā istabiņā.
Es tajā laikā biju Cēsu domes deputāte, kopā ar kolēģiem Ievu Eglīti un Arkādiju Suškinu bijām jauno telpu atklāšanā. Atceros, bija doma pansionātam izmantot arī blakus esošo ēku, bet tam nebija pietiekama atbalsta.
Sākotnēji pansionātā bija 80 līdz 90 iemītnieki, guļošie bija tikai piektajā stāvā, citiem te vienkārši bija mājas, daudzi darbojās pansionāta dārzā. Tagad mūsu iestādē no 130 klientiem 30 ir staigājoši, pārējie ir ratiņkrēslos vai guļoši, dzīvo istabiņās pa divi. Ir arī sprauni deviņdesmitgadnieki, kas labprāt darbojas, tikai viņu ir daudz mazāk nekā agrāk. Vairāk ir klientu ar vecuma demenci, ar nopietnām saslimšanām ir pat sešdesmitgadīgie.
Tāpēc būtu vajadzīgs vairāk darbinieku, pie mums vienam jāaprūpē divpadsmit līdz četrpadsmit klientu, lai gan normāli būtu trīs četri, un citviet pasaulē tā ir. Protams, cilvēki vēlas, lai viņus aprūpē ne tikai fiziski, bet arī parunājas, lai izstāsta, kas notiek līdzās un pasaulē.
Nereti pansionāta iemītniekiem vajag ārstu palīdzību, vedam uz slimnīcu ne tikai Cēsīs, arī Valmierā, Limbažos, Rīgā uz Stradiņiem, jo tur speciālisti vairāk pieejami.
Mēs esam sociālās aprūpes un rehabilitācijas, ne ārstniecības institūcija, bet to nereti nesaprot pat klientu piederīgie, kas nereti jautā, kāpēc viņu tuvinieku neārstējam. Bet mūsu mediķi tikai izpilda ģimenes ārstu ieteikto. Labi, ka uz pansionātu reizi nedēļā brauc dakteris Jānis Briģis, tas atvieglo arī mūsu darbu. Pansionātā katru dienu strādā divas medicīnas māsas, katrai no viņām ir 65 pacienti, tas vienai speciālistei ir ļoti daudz, jo jāizdala zāles, jāveic dažādi veselības mērījumi, jāapkopj un jāpārsien brūces.
Lai atvieglotu pansionāta darbību, varētu likvidēt virtuves bloku, bet tas rada māju sajūtu. Kad gatavo pusdienas, viss namiņš smaržo. Tāpat, ja cilvēkam ir īpaša diēta, to uzreiz varam pielāgot. Varam arī paši papildināt ēdienkarti. Nesen “Līgatnes ābele” piedāvāja pirmās avenes, iedevām launagā, visi bija priecīgi. Un izmantojam arī sava dārza ražu, sasaldējam ziemai upenes, jāņogas, sagatavojam ābolus.
Bet jāteic, darbinieki ir izdeguši, arī algas neattaisno viņu smago darbu. Ne tikai pašvaldības, bet arī valsts līmenī vajadzētu domāt, kā darbiniekus atbalstīt un novērtēt – iespēja doties ātrāk pensijā, garāki atvaļinājumi, degvielas kompensācija par nokļūšanu darbā vai darba dienās rast iespēju izmantot pašvaldības dienesta viesnīcu.
Kamēr esam pašvaldības iestāde, bonusus darbiniekiem, atvieglojumus grūtāk ieviest. Esmu runājusi ar novada domi un Sarkano Krustu, ka ar laiku pansionātu varētu pārņemt šī organizācija, jo tā ir daudzviet Latvijā. Tad iespējams brīvāk rīkoties, piemēram, ja valde izlemj, ka darbiniekiem pienākas brīvpusdienas, tā arī notiek. Pašvaldības iestādei likums to neļauj.
-Kas jūs atveda līdz darbam pansionātā?
-Ar pansionātu esmu saistīta no 1981. gada 8. septembra, kad sāku strādāt Cēsu Sociālās nodrošināšanas nodaļā, kurai pakļāvās arī pansionāti. Es kā sadzīves inspektore bieži braucu uz pansionātu un zināju tā darbu. Tādēļ teicu, ka nekad pansionātā nestrādāšu. Tomēr 2008. gada janvārī kļuvu par pansionāta direktori, pateicoties tā brīža kolēģiem Initai Pokkerei, Rudītei Šulmeistarei un Mārim Niklasam, kuri mani pierunāja un ievadīja šajā darbā. Tāpēc nekad nesaki nekad.
Piekritu, jo darbs bija ļoti pazīstams, ar cilvēkiem pratu strādāt. Jau sociālās apdrošināšanas nodaļā secināju, ka ne tikai materiālais atbalsts, ko dodam, bet labais vārds, iespēja izrunāties sniedz cilvēkiem gandarījumu, kad palīdz aizmirst viņa sāpi. Esmu tā, kas cenšas uzklausīt, ja varu – palīdzēt. Tāpēc arī man ir ļoti daudz draugu, kas atbalsta gan priekos, gan bēdās. Bet, protams, visiem vienmēr labs nebūsi, tādēļ ir arī ienaidnieki. Vadošā amatā tā vienmēr būs. Gadās, ka jāatlaiž kāds darbinieks, kurš nestrādā pietiekami kvalitatīvi, cilvēks sadusmojas, ar sūdzībām vēršas valsts institūcijās. Tā pagājušajā gadā bija jāatbild gan Darba inspekcijai, gan Labklājības ministrijai, Tiesībsargam, visiem iespējamiem, bet, kā redzams, izturēju, tikai tas prasīja daudz nervu. Tikt galā ar stresu man palīdz pastaigas mežā, sēņošana, ogošana.
-Darbs ir izaicinājumu pilns. Kas palīdzējis turpināt?
-Pēc horoskopa esmu Auns, ieskrienu ar pieri sienā, bet no mērķa neatkāpjos. Man ir laba komanda, kolektīvs. Esam nosprieduši, ka noturēsim stafeti un, kad iesim prom, tad visi kopā. Bet tagad cits citu atbalstām un darbojamies.
-Ne vienmēr pansionātiem ir viegli nodrošināt visu nepieciešamo iemītniekiem. Ko vajadzētu, lai situācija būtu vieglāka un lai arī senioram būtu pēc iespējas labāka dzīves kvalitāte?
-Domāju, valstij vajadzētu ieviest papildu nodokli, kas nodrošinātu iespēju cilvēkiem uzturēties pansionātos tā, lai bērniem nebūtu jāmaksā par piederīgajiem, jo pieaugušajiem bērniem ir sava dzīve, bērni. Viņiem nebūtu jāuztur tēvs un māte, kuri visu mūžu strādājuši un nodokļus maksājuši. Vecuma pensijas nereti sedz tikai pusi no uzturēšanās izdevumiem.
Sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādēs vajadzētu daudz vairāk sociālo aprūpētāju, sociālo rehabilitētāju, fizioterapeitu, arī infrastruktūru, kas veicina kustēšanos, piemēram, peldbaseinu, vairāk sporta nodarbību. Jo cilvēks vairāk kustas, jo labāk jūtas.
Esmu rosinājusi arī novada domi un Izglītības pārvaldi, ka vasarā pie mūsu senioriem varētu aicināt ciemos skolēnus, jaunieši tos, kas pārvietojas ratiņkrēslos, varētu izvest ārā, parunāties, palasīt jaunāko presi. Arī bērniem, jauniešiem tāda saskare būtu noderīga, mūsu klienti ir pieredzes bagāti, ar izcilām zināšanām vēsturē. Brīvprātīgie ir laipni gaidīti.
Lai veicinātu namiņa izaugsmi, aicinu arī uzņēmējus, kuri atbalsta mūsu darbību, veikt ziedojumus. Tas ļoti palīdzētu.
-Sabiedrība noveco, veselība ne vienmēr cilvēkiem ir tik laba, lai varētu mūža nogali sagaidīt mājās. Pansionāts ir iespēja dzīvot pilnvērtīgi un saņemt aprūpi. Vai sabiedrības un arī iemītnieku, kuri iestājas pansionātā, attieksme pret uzturēšanos iestādē laika gaitā mainījusies?
-Agrāk teica – nabagmāja. Tas stereotips ir izzudis. Man ir doma, ka pansionātam būtu jābūt kā atpūtas vietai. Mēs pansionātu dēvējam par namiņu, atpūtas namu. Te cilvēks atnāk pensijas vecumā, bauda pasākumus, spēlē spēles, ja vēlas, uzdejo, parušinās dārzā, un tad viņam ir savs stūrītis, kur atpūsties. Pansionāts nav tikai vieta, kur pavadīt pēdējos dzīves gadus.
Rosība namiņā ir liela. Pie mums brauc gan autoveikals, gan ir pieejami friziera pakalpojumi, ir daudz pasākumu, jo ļoti labi strādā kultūras dzīves organizatore Baiba Leitena. Bet paldies varu teikt visiem: aprūpētājām par klientu aprūpes veikšanu, medicīnas personālam par klientu veselības uzturēšanu, virtuves personālam par garšīgi gatavotajiem ēdieniem, tehniskajam personālam par iespēju klientiem dzīvot kvalitatīvās telpās, sociālajiem darbiniekiem par klientu socializāciju un visiem pārējiem, kas strādā namiņā.
Svarīga vieta ir mūsu dārzs. Par tā skaistumu rūpējas Ilze Pizāne un Vladimirs Kalukānovs. Īpaši liels paldies 85 gadus vecajiem pansionāta klientei Vilijai Valdai Plēsumai par dāsno ieguldījumu pansionāta apkārtnes labiekārtošanā, viņa ravē mūsu puķu dobes, dārzu, jo bez darba neprot dzīvot. Par dārzu ir prieks ne tikai klientiem, arī viņu tuviniekiem un citiem viesiem. Ziedi cilvēku paceļ, dara bagātu. Ja man būtu divi maizes klaipi, es noteikti vienu samainītu pret ziediem.
-Reizēm pret tiem, kuri atrodas pansionātā, mēdz izjust žēlumu. Bet tie ir seniori, kuri nodzīvojuši bagātu mūžu, pelnījuši cieņu. Kā jūs redzat seniorus, namiņa iemītniekus?
-Mums bija pasākums, kurā kultūras akadēmijas studente, izstrādājot kursa darbu, klausījās klientu atmiņu stāstos. Tas bija ļoti interesanti. Secinājām, ir jāsāk rakstīt dienasgrāmata vai grāmata iz namiņa iemītnieku dzīves. Dažs slimības dēļ nevar atcerēties, ko ēda brokastīs, bet par jaunību var pastāstīt sīkākās nianses.
-Kā ir ar senioru tuviniekiem. Vai brauc ciemos, turpina rūpēties par ģimenes saikni?
-Ir bērni, radi, kas bieži nāk pie piederīgajiem. Ir arī tādi, kas ierodas ar pilnām gardumu somām, un reizēm liekas, ka tā grib atpirkties no vecā cilvēka. Cilvēki ir dažādi, arī tādi, kas ievieto tuvinieku pansionātā un neliekas vairs ne zinis.
-Ar kādām sajūtām sagaidāt pansionāta 30 .jubileju?
-Ar dzīvespriecīgām, jo tomēr 30 gadi ir kārtīgs briedums. Pa šiem gadiem ir daudz izdarīts, esam attīstījušies, paplašinājušies no 90 līdz 130 klientiem, tāpat arī darbinieku skaits palielinājies. Šie svētki lielākoties ir domāti mūsu klientiem, esam pateicīgi daudzajiem brīvprātīgajiem, kas uzstāsies, kas mūs atbalsta. Par svētkiem var tikai priecāties. Jo vairāk svētku, jo priecīgāki un laimīgāki būsim.
Komentāri