Sestdiena, 23. novembris
Vārda dienas: Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds

Vasaras pagarināšana politikas klātbūtnē

Druva
14:05
30.03.2012
13
Kipra

Laikā, kad Latvijā ziema spītējas un nedod pietiekamu vaļu pavasarim, Aina un Mārtiņš Rības kopā ar mazmeitām pasapņo par Kipru – salu Vidusjūrā.

Pagājis pusgads,kopš viņi to skatīja savām acīm, oktobra vidū dienvidzemē uzņemot saules siltuma un jūras valdzinājuma devu.Tas ļāvis optimistiskāk pārdzīvot gada tumšākos mēnešus.

Rības ir lieli ceļotāji. Ar aizrautību Mārtiņš svešās zemēs izpēta dabas daudzveidību. Kipra viņa foto albumos ir košas, zilganzaļas jūras piestrāvota, ar baltām viļņu putām, kas nerimtīgi tiecas tumšbrūnajās pludmalēs. Ainas sirdi silda svešu zemju stāsti,

ļaujot caur vēsturi un šodienu iztēloties tautu dzīvi un likteņus.

Pirms došanās no Liepas pagasta uz salu Vidusjūrā Rības zinājuši, ka Kiprā kā tūristi tiks viesmīlīgi uzņemti,bet diez vai sapratīs un izzinās visu, kas Kiprā vēsturiski noticis un politiski notiek aizvien. Uz salas pastāv divas Kipras, tajā skaitā valsts, kura ir un vienlaikus nav, jo Ziemeļkipras Turku republiku atzīst vienīgi Turcija. Pirms 26 gadiem izveidoto republiku citas valstis joprojām nav atzinušas. Un tomēr tā ir pilnīgi reāla – cilvēki tajā dzīvo ikdienas dzīvi. 1983. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas karaspēka virsniekam rokā gadījusies zaļa pildspalva,kad pēc ilgstošas kara darbības starp grieķiem un turkiem salas kartei viņš pārvilcis pāri zaļu līniju. Tā to sauc un kartēs uzrāda joprojām, tā nosaka salinieku dzīvi, arī nesamierināmību starp divām tautām. “Kā Berlīnē reiz betona mūris, tā Kiprā galvaspilsētu Nikoziju šodien pārdala dzeloņstiepļu žogs,” par redzēto pastāstīja Mārtiņš un Aina. Šo robežšķirtni kā tūristiem, tā saliniekiem esot iespējams šķērsot, bet tas, ka saliniekos kā ziemeļpusē, tā dienvidpusē gruzd kara gadu atbalsis, apliecina aizvien ANO un arī Turcijas karaspēka klātbūtne uz salas. Tūristiem to nav ļauts fotografēt, tāpēc Mārtiņa foto albumos neko tādu neredzēt. “Lēmums par labu atpūtai Ziemeļkiprā tika pieņemts arī tāpēc, ka daba šai salas daļā vēl ir tik neskarta. Līcīši nav nodeldēti, gar krastmalu ejot, var lasīt akmentiņus, aiziet vai aizbraukt līdz jūras malai, kur nebūs neviena cita tūrista, vien mēs. Ekskursiju dienās pabijām arī Kipras dienvidu daļā. Protams, acīs krita lielāka tīrība un sakoptība, bet uzreiz arī manījām, cik tur viss blīvi apbūvēts, cik daudz ļaužu, cik skaļi,” stāsta Aina. “Toties ziemeļpusē dikti krita acīs, ka daļa uzbūvēto māju, vai tie būtu dzīvojamie nami vai daudzstāvu viesnīcas, stāv tukšas, bijušo saimnieku,grieķu, atstātas. Pa 20 gadiem logi pamestajām mājām nav izsisti. Arī 12 un deviņu stāvu namiem. Tagad ticiet mums uz vārda, jo šīs mājas fotografēt nedrīkstējām, tāpat kā armiju.Aizvien ritot sarunas par īpašumiem. Grieķi droši vien cer, ka tajos reiz atgriezīsies. Turki arī uz kaut ko cer, jo savā pusē grieķu īpašumus neiznīcina.” Latviešu apmešanās vieta Ziemeļkiprā bijusi pirms trīs gadiem celtā viesnīcā, kādreizējā galvaspilsētā. Salamisas pilsētvalsts dibināta neiedomājami senos laikos – 11. gadsimtā pirms mūsu ēras. Maz gan no tās palicis. “Vēl būvgruži jaunās viesnīcas apkārtnē nebija novākti, vēl pludmale nebija iekārtota,bet tas atpūtai netraucēja. Lielākais ieguvums bija oktobra dienas pat ar siltumu līdz 25 grādiem un siltā Vidusjūra, kā arī ļoti laipnā apkalpošana, interese par mums un Latviju. Viņi pat zināja, kāds Latvijas prezidenta uzvārds,” brīnījās Aina.

“Man ceļojums pa Kipru sākās ar kilometriem garu pastaigu gar pludmali, fotografējot jūru,” piebilst Mārtiņš. “Gāju un nemaz nejutu, ka man uz salas būtu kāda aizliegtā zona. Arī vēlāk pārliecinājos, ka vēsture stāsta par daudz ko, sākot no romiešu laikiem, no kristietības pieminekļiem līdz musulmaņu mošejām. Saglabājušās neskaitāmas zīmes un pieminekļi no visām Vidusjūras civilizācijām un arī samērā neseniem laikiem,piemēram,par svētā Hilariona klosterī uzņemto filmu “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”. “Sajutu, ka turki ir ļoti ģimeniski,”aizdomājās Aina. “Tiesa, Kiprā viņu ģimenēs ir tikai viens, divi bērni un sieva arī tikai viena. Gide, pēc izcelsmes ukrainiete, stāstīja, kā gājusi uz kāzām un bērēm, kad ieprecējusies turku ģimenē. Kāzās kā vīra, tā sievas radi jaunlaulātajiem dāvinājuši tikai zeltlietas. Pēc tam vērtēts, cik katra radi bijuši dāsni. Kad dāvanas saņemtas, radi drusku paciemojušies un devušies mājās. Viešņa palikusi bez ēšanas. Toties bērēs tieši otrādi – visu ciemu saaicina, galdi vai lūst.” Gribēdami izjust tikai Vidusjūras maigo klimatu, latviešu ceļotāji piedzīvojuši arī dabas skarbumu. “Aizbraucām uz skaisto, ļoti izslavēto Afrodītes līci,gribējām tur pavadīt dienu, peldēties,bet nekas nesanāca. Piedzīvojām smilšu vētru. Smiltis tā gāja pa gaisu, ka atpūta bija pilnīgi izbojāta, pat bail bija izņemt laukā fotokameru,lai smiltis to nesabojātu,” atcerējās Mārtiņš. ” Taču pēc tik spēcīga vēja pūtiena kļuva skaidrs, kāpēc pludmalē parasti krūmi veido nesaprotamu,bet skaistu vijumu. Vēlāk bija prieks tos fotografēt,bet ne doties krūmu džungļos, jo no tādiem atpakaļceļu var arī neatrast.” Daba un vēsture Ziemeļkiprai ir devušas visu, lai te būtu tūrisma un kūrortu zeme: Vidusjūras siltie ūdeņi, saule un pludmales, bet kā īpašs veltījums tiem, kam ar kūrortu vien šķiet par maz, – unikālu vēstures pieminekļu pārbagātība. Ik gadu turp braucot 250 tūkstoši tūristu. Latvieši rudenī satikuši gan angļus, gan vāciešus un čehus. Droši vien brauktu vairāk, bet uz Ziemeļkipru var atlidot vienīgi no Turcijas pilsētām, starptautisku reisu un čarteru nav, jo – kā gan lai tie lidotu uz valsti, kuras nav. Mairita Kaņepe

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Cienīt laika nospiedumus

06:44
22.11.2024
26

Atjaunotais Uzvaras piemineklis Cēsu centrā    ir līdz šim arhitekta Imanta Timermaņa vērienīgākais darbs. Par Atmodas gadu notikumiem un šodienu saruna ar SIA “Arhitekta Imanta Timermaņa birojs” vadītāju. -Par pieminekļiem runā, diskutē, ceļ un nojauc arī šodien. -Šķiet, virziens aizgājis ne īstajās dimensijās. Andreja Upīša    pieminekļa zāģēšana ir muļķība. Ja ir kādi izteikti ideoloģiski […]

Viens bez otra nevaram nekādi

10:41
21.11.2024
324

Straupes pagasta bioloģisko zemnieku saimniecību “Eicēni” divi skoloti dārznieki Elita un Jānis Reinhardi nodibināja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Sāka tā romantiski – ar mazu siltumnīcu pie Elitas dzimtas mājām, kurā koši izauga izjukušās kopsaimniecības pamesti rožu stādi. Veidojot saimniecību, piedzīvota gan ziedēšana, gan ērkšķu dūrieni, un nu jau abi dārznieki ar […]

Katrā augā ir kas vērtīgs. Jāprot to izmantot

11:32
20.11.2024
34

Pastāv uzskats, ka kaut kur tālās zemēs ir tie vērtīgie augi, kas veselību var ļoti pozitīvi ietekmēt. Patiesībā viss, kas ir vajadzīgs mums, aug tepat tuvumā, atzīst dabas velšu vācēja, aktīva ārstniecības augu pētniece un augu valsts izzinātāja ELITA MELNE. “Savs jaukums ir būt dabā arī šajā nosacīti drūmajā laikā, tas ļauj izjust zināmu pirmatnību. […]

Militārā tehnika – stāsts par Latvijas vēsturi

11:04
18.11.2024
21

Cēsniekam Lūkasam Matutim bija pieci gadi, kad televīzijā redzēja, kā brauc tanki. “Tas šķita kas tik liels un interesants,” ar smaidu atceras Lūkass. Jau padsmitnieka gados viņš sāka izgatavot dažādas tehnikas modeļus. Un, protams, arī tanku. Līdztekus arī izzināja Latvijas militārās tehnikas vēsturi. Cēsu muzejā šomēnes apskatāma viņa veidoto modeļu    izstāde “Latvijas militārās tehnikas […]

Kā ikdienas paradumi var uzlabot zobu veselību

19:03
16.11.2024
30

Ikdienas paradumi spēlē būtisku lomu zobu veselības uzturēšanā un var novērst daudzas mutes dobuma problēmas. Regulāra un pareiza zobu kopšana palīdz ne vien uzturēt skaistu smaidu, bet arī izvairīties no biežām zobārsta vizītēm saistībā ar infekcijām, kariesu un smaganu iekaisumu. Aplūkosim trīs vienkāršus ieradumus, kas var ievērojami uzlabot zobu veselību. Regulāra un pareiza zobu tīrīšana […]

Vai plastiskā ķirurģija patiesi ir ceļš uz pārliecinošāku ārieni?

19:00
16.11.2024
26

Šis jautājums, kas sākotnēji var šķist vienkāršs, patiesībā slēpj sevī vairākus aspektus, kas saistīti gan ar fiziskajām, gan psiholoģiskajām izmaiņām. Plastiskā ķirurģija ne vienmēr nozīmē tikai ārējas pārmaiņas – tā bieži ietekmē arī cilvēka pašpārliecību un kopējo dzīves kvalitāti. Daudziem pacientiem šīs izmaiņas ir ceļš uz harmoniskāku dzīvi, kurā viņi izjūt gan iekšēju, gan ārēju […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
47
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
14
13
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
31
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
27
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
65
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi