Jau astoņus gadus Lolita Ķuze vada biedrību Valmieras Kennelklubu, latviskojot – suņu audzētāju klubu, kas ir Latvijas Kinoloģiskās Federācijas biedrs.
“Suņu klubā jau stājas cilvēki, bet piereģistrē savus mīluļus. Neatkarīgi- vienu vai piecus. Par kluba biedru var būt gan tas, kuram pieder izcils šķirnes eksemplārs, gan tas, kuram pieder izcils un pats mīļākais krancis,” stāstot smējās kluba valdes priekšsēdētāja Lolita Ķuze un piebilda, ka suņu audzētāju klubs ir domubiedru grupa, kuriem savu dzīvi bez četrkājainajiem draugiem neiespējami iedomāties. Pašlaik Valmieras Kennelklubā esot ap 100 biedru no visas Latvijas. Tas, ka Valmieras klubs ir Latvijas Kinoloģiskās Federācijas biedrs, nozīmē lielu atbildību. Rīgā un arī citviet Latvijā esot izveidoti daudzi specializētie šķirņu klubi, kurā apvienojas vienas suņu šķirnes lutinātāji, bet Valmieras klubā pierakstās gan dekoratīvo, gan sargsuņu un medību suņu saimnieki. “Mēs ļoti lielu uzmanību pievēršam vaislas darbam, šķirnes kvalitātei, kucēnu veselībai. Tas nozīmē, ka ir ļoti stingras prasības audzētājiem, dzīvniekus pārojot, pieaugušajiem suņiem un kucēniem jāveic regulāras veselības pārbaudes,” uzsvēra Lolita un piebilda, ka Valmieras Kennelkluba biedru sunīši ir izcilnieki Latvijas, Baltijas un Starptautiskā mēroga šķirnes suņu izstādēs.
Tikšanos ar Lolitu sarunāju Valmierā, kur suņu audzētāju kluba durvis ir atvērtas katru trešdienas pēcpusdienu. Uz kopā pasēdēšanu sanāk kluba aktīvākie biedri, ierasti pārrunā jauno un nāk arī iedzīvotāji, kuri meklē padomu. “Visvairāk jautājumu ir brīdī, kad ģimenei jāizvēlas mīlulis. Un uz šiem jautājumiem es vai kolēģi atbildam ļoti atbildīgi, jo tas ir pareizi, ka cilvēks nevis žurnālā ierauga suni un saka: “Tāds man tagad būs!”, bet painteresējas, kuras šķirnes rakstura īpašības un suņa vajadzības atbilst saimnieku dzīvesveidam. Ir mierīgāki suņi, ir tie, kuriem vajag lielu fizisko slodzi. Ir sunīši, kuri labāk pacieš vientulību, bet citi tieši pretēji ļoti pārdzīvo garo saimnieka darba dienu,” skaidroja Lolita Ķuze un neslēpa, ka viņai dzīvē ļoti palaimējies, jo izdevies atrast vaļasprieku, kas pēc valsts darbā pavadītajām stundām sagādā lielu prieku.
“Ja man nepatiktu darbs Valmieras klubā, ja neredzētu jēgu tam, ko darām, tad to vienkārši nedarītu,” sacīja Lolita un bija pārliecināta, ka katram cilvēkam jāspēj atrast nodarbošanās, kas iepriecina ikdienā. Vārdu pa vārdam noskaidroju, ka Lolita ir ne jau tikai biedrības priekšniece, bet cenšas priekšniekot arī savā suņu saimniecībā.
“Seši kaukāzieši un četri maziņie grifoni. Tiem man seniori, vairs izstādēs nepiedalās,” noteica Lolita un sapratu, ka īstā tikšanās vieta ar vitālo sievieti tomēr palaista garām, jo tagad grūti iztēloties, kā dzīve norit Lolitas mājās Vaives pagastā. “Kāpēc tik daudz suņu? Ja jau ir viens, tad atrodas laiks un vieta otrajam, trešajam. Ir arī kucītes, ir kucēni. Esmu sapratusi vienu- maniem suņiem sevi jāatpelna. Ja gads noslēdzas pa nullēm, tad esmu apmierināta. Patiesībā gadā ir tikai viens kucēnu metiens. Cilvēkiem šķiet, kad tos pārdod, tad suņu saimnieks kļūst turīgs, bet patiesībā, ja parēķina, cik sunīši apēd, cik naudiņas jāizdod to veselībai, cik maksā piedalīšanās izstādē, tad droši varu teikt, ka mājdzīvnieku mīļošana ir ļoti dārgs prieks. Taču katram mums ir lietas un vērtības, bez kurām dzīvē nemākam iztikt. Un arī nevajag,” noteica Lolita un reizē piebilda, ka nekad nesapratīs bezatbildīgos cilvēkus, kuri ik uz soļa skandinot vārdu ‘krīze’ var atstāt sunīti patversmē, uz ielas un neatrast līdzekļus viena mīluļa pabarošanai.
“Vienmēr ir izvēle par labu tam vai citam. Es varu kaut ko atteikt sev, bet saviem mīļajiem ģimenē, arī suņiem, nekad,” tā Lolita Ķuze.
Ilze Kalniņa
Komentāri