Vai suns ir “tikai suns”

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad.

Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. Tāda ir IVETA LANGE.

-Saprotu, ka lielu laiku dzīvē ieņem suņi un sports. Kā tas sākās?

-Mīlestība pret dzīvniekiem man ir no mazotnes. Bērnībā vienmēr mājās kāds mīlulis – vai sunītis, vai kaķītis – bijis. Vispār man rūp visa dzīvība, arī kukaiņi un vardītes.

Bet ar suņiem bija tā. Vecāki paņēma vācu aitu šķirnes dzīvnieku, es to audzināju. Vecākiem nebija laika, bet man bija interese darboties. Atceros, reiz viņu stiepu pie veterinārārsta, kas tajā laikā bija pie Cēsu robežas, apmēram tur, kur tagad Agras ciems. Pati maza, suns liels, bet ko tik mīlestības vārdā neizdarīsi.
Pusaudžu vecumā suņa nebija, gadi gāja, apstākļi salikās, un pirms deviņiem gadiem adoptējām Toru – vācu aitu šķirnes kucēnu. Kā jebkuram bērnam, arī kucēnam nepieciešama skola, apmācības, socializācija. Sāku interesēties par visu, kas saistīts ar šo tēmu, sākumā izmēģinājām suņu izstādes. Aizkulišu drāmu un ietekmes dalīšanas dēļ zaudēju vēlmi piedalīties. Uzzināju par šķēršļu pārvarēšanas sacensībām jeb adžilitī (no angļu – agility), tad vairākus gadus braucām pa Latviju, sekmīgi piedalījāmies. Arī šeit bez drāmas un intrigām nav iespējams, bet vismaz jautrāks pasākums.

Tā, meklējot un interesējoties, uzzināju par ko apjomīgāku – kanikrosu, kas ir skriešana sasaistē ar suni. Turpat arī baikdžorings – velobraukšana sasaistē ar suni – un skūterings – braukšana ar skrejriteni sasaistē ar suni, kuri pamazām ir nomainījuši manas kanikrosa aktivitātes. Kopā ar domubiedriem pirms sešiem gadiem nodibinājām biedrību “Karro”, un nu jau trešo gadu pie Niniera ezera šāda veida sacensības organizējam arī paši. Prieks, ka ierodas sportisti ne tikai no visas Latvijas, bet arī no kaimiņu valstīm. Mūsu biedrība ir Lat­vijas Kamanu suņu sporta federācijas dalībniece. Vasarā federācijas klubu organizētie pasākumi notiek gandrīz katru nedēļas nogali, atliek tik saprast, vai apstākļi ļauj piedalīties, un braucam, piedalāmies.

-Cik viegli būt aktīva suņa saimniekam? Ko tas prasa?

-Viss sākas ar izpratni. Katrai suņu šķirnei ir savas īpatnības, kas jāņem vērā, izvēloties sev ķepu draugu, tajā skaitā arī suņa aktivitātes līmenis. Jo aktīvāks suns, jo aktīvākam ir jābūt saimniekam, tas būtu jāsaprot un jāizsver pirms dzīvnieka adoptēšanas. Ir jāsaprot, uz ko cilvēks iet, pieņemot lēmumu kļūt par suņa saimnieku. Ja, pārnākot no darba, nepietiek jaudas no veļas mazgājamās mašīnas izņemt un izžaut veļu, tad suni noteikti nevajag, jo ķepaini aizvest un izdzenāt pa mežu vai kārtīgi pamētāt bumbiņu pļavā cilvēks spēku noteikti neatradīs. Un sunim aktivitātes ir nepieciešamas regulāri, nepietiek ar pāris minūtēm dienā jeb izpīpētu cigareti pie daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpas durvīm, kamēr suns pagalmā “izkustas”.
Faktiski kļūt par suņa saimnieku ir tieši tas pats, kas izvērtēt, vai ņemt kredītā luksusa klases auto vai līzingā vidējas klases lietotu auto, vai varbūt pietiek ar velosipēdu, ja saprot, ka mašīnu nespēs uzturēt un nav vietas, kur to novietot, un varbūt nav pat vajadzības pēc auto. Un tieši tāpat kā mēbelei, kurai vajag vietu telpā, sunim vajag savu vietu saimnieka ikdienā. Tas jāsaprot.

-Suņu sports, ko tas nozīmē?

-Suņu sportā pūliņi nesākas un nebeidzas stadionā – varētu teikt, ka 24 stundas diennaktī saimnieks suni trenē. Netieši varbūt, bet ar savu attieksmi pret savu draugu cilvēks veido atgriezenisko saiti. Sunim ir jāuzticas saimniekam, un uzticēšanos nevar iegūt ar varu vai iebiedēšanu. Tas tikai padara suni nervozu, nedrošu. Ja suns uzticas saimniekam, tas ir atvērtāks, tam ir vieglāk uzņemt informāciju, vieglāk koncentrēties. Saimniekam ar suni ir “jāsaaug”, lai nodrošinātu, ka suns spēj skriet trasē, neskatoties apkārt, nevis vārtīties vecās sēnēs vai skriet pa stirnu pēdām.

-Vai ģimene arī iesaistās jūsu aktivitātēs? Vai atbalsta?

-Kā tad citādi? (Smejas.) Kad organizējam sacensības, piedalās visi: vīrs palīdz inventāra sagādē, trases izlikšanā un novākšanā, vecākā meita palīdz tiesneša kārtā sacensību norises laikā, dēls organizē brīvprātīgo darbu, jaunākā meita piedalās gan pašu rīkotajās sacensībās, gan reizēm brauc man līdzi piedalīties citur.

-Kā ar Cēsu novadu – cik atsaucīgi un ieinteresēti ir cilvēki šajā jomā?

-Laikam kā visos sporta veidos tas notiek viļņveidīgi. Sporta veids šķiet interesants, cilvēks iesaistās, tad entuziasms noplok, bet daļai vēlēšanās darboties paliek, tāpat arī kanikrosā. Šis sporta veids pats par sevi nav visai plaši pazīstams. Esam piedalījušies gājienos pilsētas svētkos, rādījuši paraugdemonstrējumus pilsētas pasākumos, rīkojuši sacensības, trenējamies vietās, kur pastaigājas cilvēki, pietiekami bieži ir redzama informācija sociālajos tīklos, tomēr tas tik efektīvi nedarbojas, lai varētu teikt, ka interese ir liela. Bet reizēm uz koptreniņiem brauc no Stalbes, Lim­bažu puses, Valmieras, arī no Rīgas apkārtnes. Kopumā varētu teikt, ka interese būtu, tik nezinu, vai pietrūkst pamudinājuma vai kā cita. Vieglāk taču pašam izskriet. Kad ar suni jābrauc, ir tāda krāmēšanās – jāliek mašīnā, jāpieskata, jātur pavadā.

Dažiem mūsu biedriem sava suņa nav, tas var likties mazliet smieklīgi, bet arī tā var! Ir censoņi, kas pamatā ir skrējēji, bet pamanījuši, ka var skriet arī kopā ar suni, tā dažādo savus treniņus. Tādējādi arī ķepainis tiek nodarbināts. Bet ar kovidlaika ierobežojumiem ļoti atslāba interese, joprojām cilvēki nespēj saņemties atsākt darboties.

-Vai ikviens var būt suņa ­saimnieks? Kādam, jūsuprāt, jābūt cilvēkam, lai tas varētu domāt – jā, es ņemšu suni!

-Suns prasa darbošanos, samērā lielu darbošanos, kaķi ne tik daudz, tomēr cilvēki bieži nespēj tikt galā arī ar kaķi. Visumā šī ir bēdīga tēma. Diemžēl nereti gadās, ka, piemēram, jaunieši nospriež, ir tik forši, ja mājās ir suns, bet izrādās, ka tad vairs nevar slinkot gultā līdz diviem dienā, bieži naktīs jāceļas, lai izvestu ķepaini nokārtoties. Suni piespiedu kārtā nākas audzināt jaunieša vecākiem vai vecvecākiem, jo viņiem it kā “vairāk vietas īpašumā” vai cits šis un tas. Reiz, kad pēc dažām dienām patversmē atveda atpakaļ adoptētu suni, bija šāds arguments: “Viņš taču ēd! Un kakā!” Topošais “saimnieks” ar lielu skopumu samaksā patversmes nodevas par suni vai saprot, ka būs pārtikas izdevumi, sunim vajadzēs rotaļlietas, veterināro aprūpi, varbūt voljēru? Vai tam visam naudas nebūs žēl?

Diemžēl vēl no padomju laikiem dzīvs tas absurdais uzskats, ka suns ir tikai suns. Tātad drīkst apmest ķēdi ap kaklu, piesiet kūts­pakaļā un pacensties neaizmirst vismaz reizi trijās dienās atmest tam ieskābušus ēdienu pārpalikumus.

Suns nav lieta! Tāpat kā jebkurai dzīvei būtnei sunim ir jūtas, ir emocijas, ir domas tieši tāpat kā cilvēkam. Tas, ka suns neprot runāt, nenozīmē, ka tas neko nesajēdz. Neviens nekad cilvēku nesagaidīs mājās tā, kā sagaida suns. Tiem, kas nesaprot, – tajā brīdī suns izrāda emocijas, ko ­sauc par mīlestību, tas izrāda neviltotu prieku, tātad tas nav “tikai suns”.

Katastrofāli trūkst likumu normu. Man ļoti patīk, kā šis jautājums ir sakārtots, piemēram, Šveicē. Cilvēkam, ja grib adoptēt suni, ir jāapgūst atbilstoša teorija, praktiskās mācības, kā darboties ar suni, jānokārto pārbaudījumi. Te tad arī būtu tā saprašana. Domāju, ka liela daļa gribētāju saprastu kļūdu, pirms tā pieļauta. Tā nāk prātā tantiņa ar šuneli, kura panikā rauj dzīvnieku pie sevis, kad garām brauc automobilis, jo suns ir “gatavs apēst” auto, trako, lēkā un rej. Tāda saimnieces reakcija ir tas, kas sunim “vajadzīgs” – viņš jūtas varens, ka šādi tas jāsavalda, un tā suņa pašpārliecinātība tikai aug. Uzminiet, kurš viņas mājās ir saimnieks? Suns rūc uz saimnieci, un saimniece baidās no suņa, bet tas ir pavisam nepareizi.