Sestdiena, 23. novembris
Vārda dienas: Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds

Tvitersuns Odijs

Druva
13:42
05.10.2012
64
Odijs Tvitersuns

Pirmais dzīvnieks, ko cilvēks pieradināja, bija suns, un kopš tiem laikiem tas kļuvis par vienu no populārākajiem mājdzīvniekiem cilvēces vēsturē.

Kā labi zinām, suņi vēl pirms cilvēka pabija kosmosā. Protams, var teikt, ka viņus tur sūtīja kā izmēģinājuma dzīvniekus, bet, paraugoties no otras puses, varbūt vispirms sūtīja izlūkos gudrākos, lai pēc tam arī cilvēks varētu teikt – aiziet? Katrā ziņā suņiem ir īpaša nozīme cilvēku dzīvē, bet īpašiem suņiem vēl jo vairāk. Viens no šādiem suņiem ir Odijs. Tiem, kuri darbojas tviterī, šis vārds nav svešs, jo Odijs ir populārākais suns šajā sociālajā tīklā. Iespējams, viņš ir vienīgais suns, kuram ir savs tvitera profils un kurš samērā regulāri arī dalās savos vērojumos. Par Odija popularitāti liecina fakts, ka viņam ir vairāk nekā 3000 sekotāju, kas nav maz, piemēram, Nikolajam Puzikovam ir vien par dažiem simtiem vairāk. Jāteic, arī mani ceļi ir krustojušies ar Odiju, var teikt, esam kopā dažas reizes tusējuši, jo viņa saimnieks, tulks un sekretārs Verners (jo Odijam pašam grūti vēl tikt galā ar datora klaviatūru) ir cēsnieks, lai gan jau vairākus gadus dzīvo un strādā galvaspilsētā. Reizēm arī Odijs atbrauc uz šo pusi, lai iepazītu pasauli un tad dalītos savos prātojumos. Piemēram, pēc pēdējās ciemošanās Odijs tviterī atstāja ziņu: “Biju Cēsīs. Satiku lāci. Guliet mierīgi, lepnie Vidzemes kāmji un pūdeļi – es uzvarēju.” Te gan jāpaskaidro, ka stāsts nav par kādu no izbēgušajiem lāčiem, bet par samērā īsā laikā iznīcināto rotaļu lācīti. Šajā cīņā bija redzama īsta apņēmība un vēlme sevi apliecināt. Tas arī izdevās.

Kā un kāpēc sākās Odija uzvaras gājiens tviterī, vēsture klusē, bet kaut ko jau var nojaust starp vārdiem. Pirmais ieraksts datēts ar 2010.gada 31.decembri. Mēdz teikt, ka Vecgada naktī zirgi runājot, un ja to var zirgi, vai suns būtu sliktāks? Odija vārdu slūžas atsprāga vaļā, un sapratis šo iespēju, viņš vairs negribēja klusēt. Savā pirmajā tvītā Odijs raksta: “Saimnieks aizbrauca svinēt. Nepaskaidrojot. Man tas nepatīk. Tas slikti.” Saprotams iemesls sākt runāt, jo kuram gan gribas palikt vienam gadu mijā.

Kopš tā laika tapis vairāk nekā 430 ierakstu, un teikšu atklāti, tā ir lieliska lasāmviela. Jo ir jau viņam vērā ņemama pieredze. Šogad Odijam palika 11 gadu, kas, pārrēķinot cilvēka mūžā, varētu būt ap 60 gadu. Gluži pensija vēl nav, bet tomēr. Virtuālajai intervijai Odijs nepiekrita, iespējams, sava kautrīguma dēļ, bet varbūt vienkārši neatradu pareizo pie-eju. Pie sava profila viņš ierakstījis – beznosacījumu mīlestība cepumiņa vārdā. Laikam man nebija pareizie cepumi, bet patiesībā jau viņa ieraksti tviterī sniedz atbildes uz visiem jautājumiem un uzskatāmi parāda Odija dzīves uztveri, ko var nosaukt par itin filozofisku.

Daudzos ierakstos var nojaust viņa sāpi, jo saimnieks vairāk laika velta darbam, datoram, lai gan Odijs vēlētos šo laiku sev. Lūk, daži ieraksti: – Saimnieks pie datora. Skatās filmu par suni. Es guļu trīs soļu attālumā. Man blakus bumbiņa. Tas absurdi. – Mans ideālais plāns, ja man būtu Laika Mašīna: iesēžos, nokļūstu pagātnē, likvidēju datora izgudrotāju, atgriežos, mani izved ārā pačurāt. – Ak, dodiet, dodiet suņiem vētras spēku! (Nu, vismaz to spēju atslēgt datoriem

elektrību.) Tas būtu labi. Visiem. – Takša mērķtiecība ir nesalaužama, bet divām lietām es zaudēju vienmēr – datoram un ārdurvīm. Abas aprij Saimnieku uz neatdošanu. Vienmēr. Protams, gadās arī jaukāki brīži, un Odijs tvīto: – Svētdienas puse. Guļu lielajā gultā un graužu nagus. Man ļauj un neiebilst. Suņu vārdnīcā to tulkotu kā “kafijas pasniegšana gultā”. Kādreiz saimnieks paņem Odiju līdzi uz darbu: – Rīts birojā. Cilvēki smaida un pārliek rokassomiņas ar pusdienmaizītēm augstākos plauktos – esmu ieradies. – Pusdienu laiks. Biroja cilvēki, kuriem nav mājdzīvnieku, acu kontaktu nolasa skaidrāk: “Tas sunītis vispār ir ēdis?” Nav. Nekad. Drīkst te pasēdēt? Nevar noliegt, ka ēšana ir viena no baudām, kas raksturīga visiem. Paēst, labi paēst, patiesībā jau galvenais ir paēst. Arī Odijs nav izņēmums, un savās atziņās par šo jomu ir ļoti daiļrunīgs: – Ja redzi istabā krītošu bērnu ar vaniļas mērces bļodu rokās, tad zini – tas uz laimi. Biju ciemos. Bļoda bija liela. Gads sācies labi. – Telpa šovakar sadalīta horizontāli – tuvāk debesīm ēd čipsus. Tuvāk zemei sēžu es, lūdzot Čipsu dievam lietu. Pagaidām sauss. Turpinu lūgt. – Ja dienā no galda ir novilkts un izēsts maisiņš ar vafelēm, vakarā būs nepatikšanas. Šajā jautājumā esmu vienisprātis ar dietologiem. Odijam itin bieži nākas saskarties ar savas sugas pārstāvjiem, un ieraksti tviterī liecina par viņa atziņām: – Dzīvojot mājā ar diviem jaunākiem un spēcīgākiem suņiem, svarīgi nav, kurš uzvar kaujā, bet kurš naktī guļ saimnieku gultā. Es. Kara māksla. – Un tikai viens jautājums Radītājam pēc brīvdienām: par pūdeļiem es varu saprast – tā izpaužas humora izjūta, bet kādēļ tie dunduri? Kādēļ? Bet kā jau sākumā teicu, patiesībā Odijs ir īsts filozofs, par ko liecina ieraksti: -Pagalmā satrakojies vējš. Ja es palektos gaisā, kļūtu uz brīdi par kaiju. Tikai brūnāku un gudrāku. Un ar ausīm. – Latgalē ar suni nedrīkst iet Dieva dārzā. Es tagad gulēšu un mazliet padomāšu par siksniņām, kas tur cilvēku. – Manuprāt, cilvēki pārlieku romantizē to salīšanu siltā lietū. Viņiem romantika, man – tualete dušā. Bet nu jau vairs neko. Sēžu un žūstu. Jā, pēdējais ieraksts gan laikam vairāk ir praktiska, nevis filozofiska atziņa. Odija tvītus var lasīt kā atziņu grāmatu. Iesaku. Katrā ziņā, ja par tiem rakstītu rubrikā “Skatītājs vērtē”, varētu dot visaugstākos punktus. Jānis Gabrāns

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Cienīt laika nospiedumus

06:44
22.11.2024
26

Atjaunotais Uzvaras piemineklis Cēsu centrā    ir līdz šim arhitekta Imanta Timermaņa vērienīgākais darbs. Par Atmodas gadu notikumiem un šodienu saruna ar SIA “Arhitekta Imanta Timermaņa birojs” vadītāju. -Par pieminekļiem runā, diskutē, ceļ un nojauc arī šodien. -Šķiet, virziens aizgājis ne īstajās dimensijās. Andreja Upīša    pieminekļa zāģēšana ir muļķība. Ja ir kādi izteikti ideoloģiski […]

Viens bez otra nevaram nekādi

10:41
21.11.2024
321

Straupes pagasta bioloģisko zemnieku saimniecību “Eicēni” divi skoloti dārznieki Elita un Jānis Reinhardi nodibināja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Sāka tā romantiski – ar mazu siltumnīcu pie Elitas dzimtas mājām, kurā koši izauga izjukušās kopsaimniecības pamesti rožu stādi. Veidojot saimniecību, piedzīvota gan ziedēšana, gan ērkšķu dūrieni, un nu jau abi dārznieki ar […]

Katrā augā ir kas vērtīgs. Jāprot to izmantot

11:32
20.11.2024
34

Pastāv uzskats, ka kaut kur tālās zemēs ir tie vērtīgie augi, kas veselību var ļoti pozitīvi ietekmēt. Patiesībā viss, kas ir vajadzīgs mums, aug tepat tuvumā, atzīst dabas velšu vācēja, aktīva ārstniecības augu pētniece un augu valsts izzinātāja ELITA MELNE. “Savs jaukums ir būt dabā arī šajā nosacīti drūmajā laikā, tas ļauj izjust zināmu pirmatnību. […]

Militārā tehnika – stāsts par Latvijas vēsturi

11:04
18.11.2024
21

Cēsniekam Lūkasam Matutim bija pieci gadi, kad televīzijā redzēja, kā brauc tanki. “Tas šķita kas tik liels un interesants,” ar smaidu atceras Lūkass. Jau padsmitnieka gados viņš sāka izgatavot dažādas tehnikas modeļus. Un, protams, arī tanku. Līdztekus arī izzināja Latvijas militārās tehnikas vēsturi. Cēsu muzejā šomēnes apskatāma viņa veidoto modeļu    izstāde “Latvijas militārās tehnikas […]

Kā ikdienas paradumi var uzlabot zobu veselību

19:03
16.11.2024
30

Ikdienas paradumi spēlē būtisku lomu zobu veselības uzturēšanā un var novērst daudzas mutes dobuma problēmas. Regulāra un pareiza zobu kopšana palīdz ne vien uzturēt skaistu smaidu, bet arī izvairīties no biežām zobārsta vizītēm saistībā ar infekcijām, kariesu un smaganu iekaisumu. Aplūkosim trīs vienkāršus ieradumus, kas var ievērojami uzlabot zobu veselību. Regulāra un pareiza zobu tīrīšana […]

Vai plastiskā ķirurģija patiesi ir ceļš uz pārliecinošāku ārieni?

19:00
16.11.2024
26

Šis jautājums, kas sākotnēji var šķist vienkāršs, patiesībā slēpj sevī vairākus aspektus, kas saistīti gan ar fiziskajām, gan psiholoģiskajām izmaiņām. Plastiskā ķirurģija ne vienmēr nozīmē tikai ārējas pārmaiņas – tā bieži ietekmē arī cilvēka pašpārliecību un kopējo dzīves kvalitāti. Daudziem pacientiem šīs izmaiņas ir ceļš uz harmoniskāku dzīvi, kurā viņi izjūt gan iekšēju, gan ārēju […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
47
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
14
13
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
31
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
27
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
65
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi