Pārgājiens dabā vairāk saistās ar siltām, jaukām vasaras dienām, taču izrādās, īpašu piedzīvojumu var gūt arī ziemā. Pavisam nesen uz kopīgu pārgājienu tēvus un dēlus aicināja Mareks Dombrovskis ar savu saliedet.lv komandu. Viņš stāsta, ka ideja par šādu pārgājienu radusies, piedaloties trīs dienu izdzīvošanas kursos Lielbritānijā: “Tur redzēju šādu paaudžu mijiedarbību un sajutu – tas ir kas emocionāli skaists un īsts.”
Viņi izsludināja šādu pārgājienu, nosakot, ka dēlam jābūt astoņus līdz 13 gadus vecam. Interese izrādījusies pārsteidzoši liela. Nolemts, ka vairāk par 11 ģimenēm nevar piedalīties, lai gājēju rinda nav pārāk gara, jo apvidus smags. Rezultātā daudziem nācies atteikt un apsolīt, ka janvāra beigās būs vēl viens pārgājiens.
* PĀRGĀJIENĀ. Mareks Dombrovskis ziemas pārgājienā vada tēvus un dēlus, kuriem šī bija iespēja ne tikai sajust dabu, mācīties izdzīvošanas elementus, bet arī labāk saprast vienam otru. Foto: NO ALBUMA
Nakts mežā
Mareks uz vietu, kur bija ieplānots sākt pārgājienu, devās jau iepriekšējā vakarā, lai pārlaistu nakti mežā un atsvaidzinātu savulaik gūtās izdzīvošanas iemaņas.
“Apzināti neņēmu līdzi neko nakšņošanai, lai būtu kā situācijā, kad piespiedu kārtā nākas palikt mežā. Tā bija viena no aukstajām naktīm, vakarpusē termometrs rādīja –26 grādus. Rīta pusē bija nedaudz siltāks, bet kopumā nakts bija gana izaicinoša. Atceroties apgūto, nakšņošanai izvēlējos pareizo vietu pie kādas klints, un, kurinot ugunskuru, bija pat patīkama sajūta. Kādas četras stundas naktī pat gulēju ciešā miegā, pārējais bija tāda atpūta un grozīšanās. Grūtākais, ka salst seja, bet, ja pareizi uzliek virsū jaku un neelpo guļammaisā, to var pārciest. Atzīšos, no rīta bija vēsi, tāpēc vajadzēja celties un aktīvi izkustēties, lai atkal būtu formā. Kad visi ieradās, biju iekurinājis ugunskuru un sagaidīju ar karstu tēju. Tādējādi uzskatāmi varēju parādīt, kā mežā sagatavot sev naktsmītni, kas jāņem vērā, lai varētu arī –25 grādos pārnakšņot, nenodarot pāri veselībai,” stāsta M. Dombrovskis.
Viņš norāda, ka šāda nakts dabā liek pārskatīt tās uzpūstās vērtības, ko mums vajag ikdienai, dzīvojot komfortā. Patiesībā šādas iemaņas vajadzētu katram, jo nekad nevar zināt, kad varam nonākt kādā ekstrēmā situācijā.
Kur paliek ūdens
Pārgājienā piedalījās tēvi un dēli no Rīgas, Siguldas, Ikšķiles, citām Vidzemes vietām, kopā noejot apmēram 25 kilometrus gar Braslas upi no Valmieras šosejas līdz ietekai Gaujā. Līdztekus iešanai bija dažādi uzdevumi, kuros Mareks ar kolēģi dalījās pieredzē, kas jāzina, dodoties ziemas pārgājienā. Tēvi un dēli centās iekurt ugunskuru ar kramu, mācījās veidot naktsmītni, pārvarēt šķēršļus, pa trosi ceļoties pāri upei, apguva orientēšanos, veica citus uzdevumus.
“Taču pāri visam bija iespēja tēviem pabūt vairāk kopā ar dēliem kopīgā piedzīvojumā,” saka M. Dombrovskis. “Mūsuprāt, tēvs dēlam ir kā karte un kompass uz lielo dzīvi. Mūsu laikos tēvi ar darbiem, aizņemtību attālinājušies no šādiem kopīgiem pārgājieniem. Šī bija iespēja tēviem izaicināt sevi, paņemot līdzi šajā piedzīvojumā arī dēlu. Bija patīkami redzēt, kā veidojās gan sadarbība, gan zināmā mērā sāncensība. Varēja just, ka ne puika grib padoties un teikt, ka vairāk nevar, ne tēvs parādīt, ka viņam grūti.”
Šādi gari pārgājieni ziemā pa mežu mūsdienās nav bieži. Tā bija iespēja puikām sajust dabu īpaši tuvu, tā teikt, būt ar to aci pret aci. Mareks stāsta, ka atmiņā joprojām ir kāda puikas jautājums, kas licis domāt, ka dabas izzināšana nepieciešama: “Viens no zēniem jautāja: “Tēt, kur paliek ūdens, kad uz upes ir ledus?” Var skaidrot, ka ūdens pārvēršas ledū, bet viss taču nepārvēršas. Šāds pārgājiens ir iespēja ne tikai ieraudzīt dabu, bet arī tajā notiekošos procesus. Kāds tēvs, ar kuru sazinājāmies dažas dienas pēc pārgājiena, atzina, ka nākamajā dienā bijusi atpūta, bet dienu vēlāk dēls jau prasījis, vai pavasarī arī abi tā kopā kaut kur iešot.
Mums gribas, lai šajā laikā, kad pilsēta piedāvā tik daudz atpūtas iespēju, mēs nepazaudētu saikni ar dabu. Ja jaunajai paaudzei nedodam iespēju izbaudīt dzīvi dabā, kur to ņemt? To nevar sajust, sēžot pie datora. Var teikt, mēs braucam uz Ēģiptes kūrortiem, bet, iespējams, daudz lielāks piedzīvojums un ieguvums ir no vienas šādas kopīgi pavadītas dienas mežā.”
Esam vajadzīgi viens otram
To, ka pārgājiens izdevās, vislabāk apliecina kāda tēva ieraksts facebook: “Kaut ko tādu piedzīvoju pirmo reizi mūžā. Milzīgs gandarījums, ka kopā ar dēlu paveicām krietnu attālumu pārgājienā pa kalnainām vietām, aukstumā. Protams, prieks par apgūtajām iemaņām jeb to, ko parasti pilsētā nekad neiemācīsimies – iemaņas, kā dzīvot dabā, kā kurt ugunskuru, veidot naktsmītni dabā, kā orientēties mežā. Bet galvenais, ka pārgājiens tiešām stiprināja vecāku un bērnu attiecības. Pārgājienā sapratu, ka esam ļoti vajadzīgi viens otram.”
Komentāri